Pēc stundām devos uz ģērbtuvi pie brāļa. Viņš ir futbola komandas kapteinis. -Denjel! Denjel! Kur ir tā runa?- es runāju skaļi, jo apkārt ir troksnis. -ņem. Centies būt pārliecināta Ešlij.- -labi. Protams būšu.-es īgni novilku. Aizejot uz stadionu, karsējmeitenes mani aizveda līdz podestam. Es palūkojos tribīnēs un ak man' dieniņ'. Tik daudz cilvēki. Es jutu, ka man dreb kājas. No ģērbtuvēm iznāca visi futbolisti un sastājās rindā. To pašu darīja karsējmeitenes. Un tad es tribīnēs ieraudzīju to puisi. Man palika kauns runāt. Bet tomēr es to izdarīju. Norunāju Denjela un Entonija(Denjela labākais draugs) runu. Visi aplaudēja un uzgavilēja. Es pasmaidīju un aizgāju apsēsties tribīnēs. Apsēdos starp Dafni un Lindiju. -tu biji lieliska- dafne uzgavilēja vēlreiz. -Paldies Dafn'-
Es jutu, ka kāds no aizmugures rausta man matus un smejas. -Džastin beidz!- es pagriezos un dusmīgi uzsaucu. Pēc futbola turnīra aizbraucām mājās. Denjels sāka runāt. -šovakar pie Džastina un Entonija ir ballīte. Nāksi?- -mhm. Kā tad. Es jau nu iešu pie Džastina.- -Eš(tā mani brālis sauc) tu viņam patīc.- -bet man....
