Kad sāka lēkt saule es aizgāju uz gravu. Sēdēju šūpodama kājas pāri gravas augstajai malai. Es skatījos saulē lepni izstiepusi galvu. Saule...tā nededzina. Pēkšņi man iezvanījās telefons. Tas bija Markuss. Es negribēju celt, bet tā kā nozagu viņa aproci pacēlu arī telefonu
-hallo?-
-Mazā, kur tu esi? Mums ir jāparunājas.-
-par ko mums runāt?-
-par mums. Tā kā tu paņēmi manu aproci un tava aproce man ir par mazu es netieku ārā. Lūdzu atnāc pie manis.-
-nuuu labi.-
Es tik ļoti negribēju iet. Bet man vajag manu aproci. Es aizgāju pie viņa. Markuss uzreiz nāca mani apskaut. Es ar visu spēku atgrūdu viņu malā.
-neaiztiec mani!-
-paklau es zinu. Tā meitene. Bet tas ir citādāk...-
-Citādāk kā?-
Citādāk kā tu domā.-
-Markuss, viss ir cauri.-
-ko?-
-atdod lūdzu manu aproci.-
Es viņa aproci uzsviedu uz galdiņa. Viņš atnesa manu aproci un es aizgāju. Viņi visi trīs jau bija pamodušies. Tomēr labi, ka viņi nejautāja kur biju. Mēs braucām uz skolu Denjela pelākajā audi. Bija tik neizturami mācīties, kad Markuss uz mani saktījās. Savukart Džastins skatījas uz Markusu...
