Tagad citi par viņu negrib domāt un runāt. Es nogāju lejā. Izlikos, ka neko neēsmu dzirdējusi. Apsēdos dīvānā starp Entoniju un Denjelu.
-par ko runājam, puiši?-
-par Džastina ballīti.-
Nemelo Denjel. Jūs nerunājat par ballīti. Un es esmu nolēmusi jums izstāstīt kautko šausmīgu par mani. Nu neuztraucies nepalieku kā Konors. Es.....es.....es....es esmu vampīrs. Piedodiet.-
Es aizskrēju uz savu istabu. Šķiet, ka viņi bija šokā, un nobijušies. Denjels atskrēja uz manu isstabu.
-pag, nopietni? Kā tas ir iespējams?-
-es pati par to domāju. Viņš mani pārvērta. Es nevienam neko negribēju teikt. Man bija bail. Man vēljoprojām bail. Es uzzināju, ka Markuss to izdarīja. Un todien, kad sportā man uz rokām bija asisnis, es viņu sadūru.-
-tu arī nogalināji cilvēku. Ešlij, tas ir slikti.-
-nē. Es viņu nenogalināju. Tur jau tā lieta. Denjel, mūs nevar nogalināt. Vampīrus var nogalināt ar koka mietu sirdī. Brāli lūdzu, lūdzu piedod. Es pat negribēju kļūt par briesmoni.-
-Māšel tu neēsi pie tā vainīga. To izdarīja Markuss. Un viņš to bija pelnījis ko tu izdarīji. Es tevi mīlu neatkarīgi no tā vai tu esi vampīrs vai cilvēks. Tu tik un tā esi mana māsa.-
Viņš mani samīļoja un mēs gājām lejā...
