Izkatījās, ka Džastins grib piekaut Markusu. Nekad nebūtu domājusi, ka teikšo kautko tādu, bet es uztraucos par Džastinu. Tā viņa brūce. Viņam taču var tur visādas slimības iedzīvoties. Un viņš izskatïjās tāds bāls. Entonijs apsolīja, ka vakarā iesim uz kautkāda čaļa tusiņu. Es vispār esmu sadraudzējusies ar brāļa draugiem kopš manas draudzenes ir atsvešinājušās no manis. Kad bijām pie manis mājās es nolēmu palīdzēt Džastinam.
-Džastin, novelc kreklu un apgulies dīvānā.-
Zinu tas izklausījās divdomīgi, un pat Denjels uz mani šķībi paskatījās, bet Džastins tā arī izdarīja. Es aizgāju uz virtuvi pēc vodkas un aptieciņas.
-tas mazliet sāpēs Džastin!-
-ko tu taisies darīt?-
-es gribu tevi pamocīt.-
Es iesmējos. Atvēru vodkas pudeli un ielēju to brūcē. Viņš klieda, ieķēries ar rokām dīvana malā un spilvenā.
-piecelies!-
Es redzēju, ka viņa acīs jau ir asaras. Es paņēmu lielu markes gabalu un aptinu ap brūci.
-vaitad bija tik traki?-
-Nu davai es tev tagad pušumā vodku ieliešu.-
Viņš noburkšķēja un aizgāja uz virtuvi. Es nosmējos un aizgāju pārģērpties. Skapī man ir daudz drēbes. Es uzvilku melnus legingus, bordo krāsas topiņu, melnu ādas jaku un melnas ,,vans" kediņas. Uzkrāsojos un gāju lejā. Mēs gājām uz tusiņu. Viņa māja bija tālu, bet ar mašīnu braukt būtu pašnāvība...
