*Pēc nedēļas*
Šorīt es piecēlos ar domu; ,,man ir jāsatiek viņi." Es tikko biju pamodusies un kāds klauvēja pie durvīm. Es paskatījos actiņā. Tas bija Tristans. Es atvēru durvis, un ielaidu viņu iekšā.
-labrīt.-
Es miegaini novilku.
-smuka apakšveļa.-
Viņš atbildējā.
-jā labi. Kafiju dzersi?-
-jā. Es uztaisīšu.-
-ok es ieiešu dušša.-
Es aizgaju nomazgaties un saģērbties.
*Pēc kada laiciņa sēžot virtuvē*
-Tristan, tev taču ir mašīna?-
-jā, ir.-
-aizvedīsi mani pie brāļa? Es tik ļoti gribu viņu satikt. Kaut uz mazu laiciņu. Es tik un tā te dzīvošu.-
-labi.-
Pēc kādas pusstundas mēs jau braucām. Mašīnā bija klusums, līdz Tristans ierunajaas.
-tu esi pārliecināta?-
-jā.-
Pēc desmit minūtēm bijām pie manas mājas. Es ievilku dziļu elpu, izkāpu no mašīnas, un iegāju mājā. Denjels sēdēja dīvānā. Kad es ienācu, viņš pieleca kājās. Pāris sekundes mēs nopietni skatījāmies viens uz otru, un tad viņš pieskrēja pie manis un stipri samīļoja. Tajā brīdī no virtuves iznāca Entonijs, Džastins, Debija un Markuss.
-Tristan?-
Markuss izbrīnīts noteica.
Entonijs stāvēja un skatījās uz mani. Viņa acīs bija redzamas skumjas un bažas. Es pieliku rokas pie mutes un....
