Tas protams ir ļoti bīstami, bet ja man ir aizsegs tad es varu to izdarīt.
Nākamajā dienā par laimi Tristans pateica, ka nevarēs atnākt. Es aizbraucu uz otru pilsētu pie Konora. Viņš man visu izstāstīja, es paņēmu sudrabkrāsas koferi un aizgāju uz norunāto vietu. Tur jau gaidīja vīrietis ap trīsdesmit un divi būdas.
-tu vispār esi pilngadīga?-
Vīrietis nosmīkņāja. Es zinu, ka šajā darbā ir daudz jārunā. Protams ir jādomā ko teikt... bet šodien nemaz nespēju atbildēt. Tikai pakratīju ar galvu. Tālāk viss gāja kā parasti, līdz šie seši veči iznāca no slēpņa un sāka apšaudi. Viens no viņiem man palīdzēja paslēpties. Taču tas bija, kā acumirklis, kurā viņi trīs tika nošauti. Mēs aizbraucām pie Konora. Vakarpusē es ar savu čemodānu braucu uz mājām. Čemodānā bija astoņi miljoni.
Kad atgriezos mājās, pie dzīvokļa durvīm sēdēja Kians, kuršprotams bija traki uztraucies, jo necēlu telefonu. Viņš par katru cenu gribēja uzzināt, kas ir sudrabotajā koferī. Biju ļoti nogurusi un Kians atnesa ķīniešu ēdienuss.
-amm...Kian?-
-Nu?-
-šeit taču ir skola, vaine?-
-jā, skola, futbola komanda, viskautkas te ir.. kāpēc tā jautā?-
-nuu. Es domāju, ka man vajadzētu tomēr pabeigt skolu. Un njā.-
-aha. Labi.-
Pēctam Kians aizgāja un es saņēmos lai pieteiktos skolai. Protams fake vecāku paraksti u.tt. bet nu un....
No rīta ieslēdzu datoru u. Saņēmu e-pastu no direktores. Viņa raksta, ka rīt jāiet uz skolu.... tas labi, jo šodien jābrauc noņemt ģipsi....
Ahhh, tik laba sajūta. Bez ģipša, kaja ir tik brīva. Mēs ar Tristanu aizbraucām paēst un tad viņš mani aizveda mājās.
Nakamajaa rīta pamodos ar tadu možumu. Sen neēsmu bijusi skolā.
Uz skolu es aizbraucu ar skolas autobusu. Nevēlējos modināt Kianu vai Tristanu.
Skolā es......
