Es paņēmu savu jaku un izskrēju ārā. Bāc! Kā es to varēju. Viņš taču ir simt reizes vecāks par mani. Es aizgāju mājās. Šodien nav uz skolu jāiet. Aizgāju uz gravu un atkal sēdēju kājas šūpodama. Mazie akmeņi bira pāri malai. Man patīk šī vieta. Pēkšņi mani kāds saķēra aiz pleciem un es kritu. Domāju, ka nomiršu. Bet tad kāda roka saķēra manējo un palīdzēja tikt augšā. Kad es palūkojos šim ,,glābējam" sejā, tas bija Entonijs.
-Zvēru, ka es tevi nepagrīdu Ešlij!-
-kurš tas bija?-
-tas bija...?-
-Markuss. Bet tad viņš pazuda.-
-paldies Entonij, ka palīdzēji! Tad bija mīļi.-
Varēja redzēt, ka viņš mazliet nosarka.
-ejam mājam Ešlij?-
-ejam Entonij.-
Pa ceļam es saņēmu viņa roku. Tā bija silta. Mana plauksta bija vēsa. Entonijs uz mani pasktaījās un pasmaidīja. Visu ceļu klusējām. Pie mājas es eatlaidu viņa roku un iegāju pa priekšu. Nu tā lai neviens neko nepadomātu. Iegāju dušā un tad istabā izpildīju mājasdarbus un klausījos mūziku. Un tad es saņēmu telefona zvanu no...
