-Ešlij..-
-nu?-
-es arī tevi mīlu.-
-nu tu nopietni? Pirmkārt, es pat nezinu kā tevi sauc. Otrkārt, es mīlu Entoniju. Treškārt, kāpēc es visiem patīku?-
-mani sauc Tristans. Man tu patīc, jo....es pat nezinu. Tevī kautkas pievelk. Vienkārši paskatoties uz tevi man itkā skudriņas pārskrien pār ķermeni.-
-Man tā bija ar Markusu. Es pat nezinu. Vienkārši es viņu tik ļoti mīlēju. Viņš mani pārvērta un taf pateica, ka mani kautkas cits pārvērta. Kad es to uzzināju, sadūru viņu. Es gāju pie viņa, bet viņš tur uz dīvāna ar kautkādu sīko skūpstījās. Es aizgāju mājās, un centos sevi nodurt. Cerēju, ka nomiršu. Tas man vēl šodien nav sanācis. Tagad esmu pārāk spēcīga. Tu pat iedomāties nevari kā es sevi ienīstu.-
*Tristana skatupunkts*
Viņa pateica, ka ienīst sevi. Un tas viss ir tikai dēļ Markusa. Man viņš jāatrod un jāsadod viņam pa seju. Reali, ka to var izdarīt cilvēkam kuru mīli. Tas ir tik slikti. Es Ešlijai izglābu dzīvību, bet mans brālis viņu nogalināja.
Pēc kāda laiciņa es aizgāju.
*Denjela sktupunkts.*
Es par viņu ļoti uztraucos. Mēs izmeklējām visur. Visas tuvākas pilsētas. Entonijs vispār vairs ne arvienu neruna. Es ilgojos pēc savas māsas.....
