Ja vien būtu tādas zāles pret vampīrismu. Ja vien mani varētu izārstēt. Ja vien tas stulbais murgs izbeigtos. Es aizgāju gulēt diezgan agri.
Es biju kādā baltā telpā kad pamodos. Nesaprasdama kur atrodos klapēju ar kulakiem pa sienām. Kliedzu lai mani izlaiž. Kur es esmu? Es gribēju pie brāļa. Es sāku raudāt. Biju patiešām pārbijusies. Tad kāda balss teica..
-tevi par vampīru pārvērta Markuss. Viņš tev sameloja.-
Ko? Tas nevar būt. Viņš taču nevarēja mani pārvērst. Bet tomēr es šobrīd vairāk uzticos kautkādai sasodītai balsin nevis tam idiotam.
Un tad es pamodos. Piecēlos sēdus ievelkot elpu. Fuhh.. tas bija tikai sapnis....bet....ja nu tā bija patiesība? Skolā, kad bija sports, es ievilku Markusu zem tribīnēm. Ar roku piespiedu viņa kaklu pie sienas.
-tu mani pārvērti Markuss. Es zinu ka tas biji tu!-
-tev viss kārtībā? Kapēc lai es kautko tādu darītu?-
-es nezinu kāpēc, bet tu to izdarīji. Pietiekami daudz meli jau ir. Markuss. Tas biji tu. Vai ne?-
-ahhjjjjj....jā tas biju es.-
Viņš uzbļāva. Es paņēmu kautkādu koka mietu kas tur mētājās un iedūru viņam vēderā......
