Viņi abi knapi streipuļoja. Entonijs vēl pa ceļam kautko dzēra. Šķiet brendiju. Kad bijām mājās es aizvedu Deniju gulēt. Par laimi viņa guļamistaba ir pirmajā stāvā. Kad atnācu atpakaļ uz dzīvojamo istabu Entonijs piecēlās kājās. Tad atkal iekrita dīvānā un, tad atkal piecēlās.-tev jāatnāk ar mani līdz mājai.- -kas es jums kaut kāda aukle esmu?-es sadusmojos. -lūdzu.-
-ak dievs! Nu labi.- šoreiz arī viņš staigāja kā čūska. Viņš aplika savu roku ap maniem pleciem un mēs gājām. Vismaz viņš nedzīvo tālu no mums. Otrā rokā viņam bija tā brendija pudele. Es to mēģināju izraut no rokas. Viņš neļāva, un kāpjoties atpakaļ izgāja uz ceļa. Tieši tajā brīdī tuvojās mašīna. Entonijs tikai stavēja uz ceļa un nesaprata kas īsti notiek. Es pieskrēju pie viņa un pavilku malā.
Mašīna taurēdama pabrauca tieši garām. -fuhhh...- es nopūtos -nāc celies. Mums jāiet atpakaļ pirms Džastins mūs sāk meklēt. Un es negribu, ka viņš mani satiek...
