Kad pamodos, Šķita, ka es biju citur. Kautkādā baisā mājā. Tumšā. Es staigāju pa, kādu istabu un grīda čīkstēja. Es izdzirdēju trokšņus un tad manā priekšā parādījās meitene. Apmēram mana vecuma.
-tu esi nākamā.-
Meitene teica.
-kā nākamā?-
-tu tiešām domā, ka tevi sakoda netīši?-
Viņa pasmējās.
-kurš to izdarīja? Un kas tu esi?-
-nav svarīgi, kas es esmu. Svarīgi ir tas , ko es te daru!
To izdarīja kāds, kurš tevi ļoti mīlēja. Neskatoties cik daudz tu viņam nodarīji pāri.-
-es....-
Es pamodos. Biju nenormāli izsalkusi.
Nogāju uz pirmo stāvu. Tur gulēja Tristans un Kians. Es izgāju ārā, un tur par laimi bija Tristana mašīna. Es atvēru bagāžnieku un no slepenā nodalījuma izņēmu asins maisiņu, kuru viņš nozaga no slimnīcas. Es to izdzēru. Negribēju pabeigt, bet es to izdarīju. Tagad atkal esmu vampīrs. Nu ko....vismaz nav jādzer dzīvnieku asinis. Es pagriezos un piegāju pie ārdurvīm. Kad atvēru tās, priekšā stāvēja Tristans. Es nobijos.
Es:piedod...
Es nevainīgi novilku.
Tr:nekas. Tev viss labi?
Es:jā. Ejam?
Mēs uzgājām uz dzīvokli. Kians vēl gulēja.
Es:Tris?
Tr:m?
Es:es redzēju dīvainu sapni..
Tr:kādu?
Es viņam visu pastāstīju. Viņš izskatījās satraukts.
Es:kas ir?
Tr:nekas. Es tikai raizējos par tevi!
Es pasmaidīju, jo viņa teiktais mani samulsināja. Savā istabā es ilgi skatījos spogulī. Vēroju to, kā izvelkas mani ilkņi un acis paliek sarkanas. Ahh...manas smaragdzaļās acis. Uz sejas parādās sarkanas svītras. Es domāju par to, vai spēšu izturēt vampīra dzīvesveidu....
Manas domas pārtrauca klauvējieni pie durvīm..
Es:nāc iekšā.
Ki:sveika!
Viņš ienāca istabā. Viena roka viņam bija kabatā, bet otru Kians vilka cauri matiem.
Es:labrīt! Vai labi gulēji?
Ki:jā, un tu?
Es:kā nosista.
Ki:tas labi. Dzirdēju, ka tu jau dzēri asinis.
Es:jā, piedod. Man ļoti gribējās.
Ki:nekas. Tas ir labi, ka padzēries.
Es:bet tagad ir par vienu vampīru vairāk, un galu galā tu viņu labi pazīsti.
Ki:jūs ar Trisu, Entoniju un Markusu esat savādāki.
Es:vampīri taču nekad menainās.
Ki:izbeidz. Nevajag strīdēties.
Es:jā. Es gribu pārbaudīt vai spēšu paciesties.
Ki:nu labi.
Viņš pārgrieza plaukstu. Uz zemes sāka pilēt asins lāses. Kians skatījās uz mani tik nopietni. Katrs mans vaibsts iedvesa viņā interesi un satraukumu.
Es tik ļoti tās gribēju. Kiana asinīm bija salda smarža. Taču es tikai pasmaidīju un no aptieciņas paņēmu marli. Es apsaitēju Kiana roku.
Ki:nu redzi? Tu noturējies.
Es:tas bija grūti.
Ki:bet tomēr.
Es aizgāju uz vannasistabu un sāku krāsoties. Dzirdēju, kā Kians iziet no istabas aizcērtot durvis. Lejā viņi dusmīgi uzsāka dialogu...
Tr:vecīt, kas ir?
Ki:viņa....
