Tristans bija nosarcis. Sarkanie vaigi un maza bērna smaids izskatījās kjūt.
-Kas bija tas?-
-piedod.-
-nja. Vari tā darīt vēl ja gribi.-
Mēs pasmējāmies.
-kur tavs vecais fords palika?-
-izlēmu, ka vajag kautko jaunu.-
Tristans atbildēja. Mēs braucām uz mājām. Pa ceļam es ieminējos.
-klau, iemācīsi man braukt?-
-nu ja tu nesasitīsi manu mašīnu...-
-nu nē taču..-
Mēs piestājām ceļa malā un Tristans izkāpa no mašīnas. Viņš atstāja durvis vaļā un atvēra manas puses durvis. Tristans pastiepa roku un palīdzēja izkāpt. Es apgāju apkārt mašīnai un iekāpu. Itkā jau es saprotu kur ir kurš pedālis. Tristans man palīdzēja. Tas bija jautri. Pēc tam viņš mani aizveda līdz mājai....
Es mierīgi izmācījos, piekārtoju māju, iznesu atkritumus un uztaisīju vakariņas. Bet, kad es jau sēdos pie galda, man iezvanijās telefons.
Tas ir Markuss.
-halo!-
-čau! Amm ko dari?-
-neko īpašu. Ko tu?-
-aj, es te tā domāju. Kad tu brauksi pie brāļa ciemos?-
-nezinu. Vispār bija doma kautkad drīz. A kas?-
-nekas nekas. Vienkārši te visi tevi gaida.-
-nja. Nu labi. Es tagad nevaru runāt. Padošu ziņu kad braukšu. Atā!-
-atā...-
Tajā vakarā es daudz domāju, un nonācu pie secinājuma, ka jānoliek mašīnas tiesības...
