Telefons man bija palicis virtuvē uz letes. Es dzirdēju kautkādu troksni. Pagriezu klusāk televizoru lai saprastu kas tas ir. Man zvanīja telefons. Izkāpu no dīvāna un aizgāju uz virtuvi. Mm, svešs numurs. Es pacēlu.
-jā?-
-čau Ešlij.-
-kas zvana?-
-nu vaitad tu pēc balss jau nepazīsti?-
-Konor....-
-jap. Man vajag lai tu atbrauc uz veco noliktavu. Tagad-
-tu esi pilsētā? Ok es atbraukšu.-
Es paņēmu naudu autobusam un braucu. Tur bija liela un tukša teritorija. Neviens nebija. Pēkšņi kautkāds vīrietis iznāca un paņēma mani aiz rokas. Mēs aizgājām uz kādu telpu. Tur stāvēja Konors. Es pieskrēju un samīļoju viņu. Man sariesās asaras acīs. Es viņu nekad neēsmu nosodījusi. Mans brālis viņu ienīst.
-kas noticis?-
-palīdzēsi lūdzu? Nu tev man ir jāpalīdz!-
-okkkeeeeyyy....-
-karoč tev ir jāpaņem šitą paciņa un jāaiznes vienam cilvēkam. Tu to varēsi? Tikai...tas ir bīstami. Bet mums vajag tieši meiteni.-
-nu labi. Labi.-
Viņš man lika pielikt divus plakanus mikrefonus. Es tos noliku tā lai neviens neredz. Tad Konors man iedeva paciņu un pateica kur jāaiet un kas jāgaida. Man jāiet uz veco dzelzceļa stacijas būdu. Es aizgāju, apsēdos un gaidīju...
