Vienā acu mirklī mēs nonācām uz trotuāra. Es es dziļi ieelpoju un izelpoju. Man blakus stāvēja, kautkāds čalis ap divdesmit līdz divdesmitdiviem gadiem. Blakus egijai stāvēja puisis ap septiņpadsmit gadiem. Viņi abi bija nāvīgi līdzīgi. Egija uzreiz prasījā, kā viņiem tas izdevās. Viņi neatbildēja. Tad viņi pazuda, un mēs gājām tālāk it kā nekas nebūtu noticis. Dažus kvartālus tālāk redzējām, kā vēl viena mašīna ļoti ātri brauc. Mēs apsēdāmies uz soliņa lai atvilktu elpu. Pēkšņi tā mašīna saskrējās ar otru, pretībraucošu mašīnu. Tas bija drausmīgs skats. Tās mašīnas bija patiešām lupatās. Mēs izsaucām policiju. Lai gan mēs neatcerējāmies, ka mūs gandrīz notrieca mašīna, bijām ļoti satraukušās...
-tu arī atceries to nakti Egij?-
-jā.-
Es piegāju, un samīļoju viņu. Kāda sagadīšanās, ka mēs satiekamies tajā pilsētā.
-ko tu dari šajā pilsētā? Redzēju kā tu vakar te atbrauci.-
-jā. Nu es bēgu.-
-tiešām? No kā? Es arī.-
-no ģimenes. Draugiem. Tu?-
-no medniekiem.-
-kādiem medniekiem?-
Mēs uztaisījām ēst un sēdējām virtuvē runājot.
-ir divi vampīru mednieki. Kians un Hanna. Viņi ir pāris. Diemžēl viņi ir mani redzējuši un tagad vajā.-
-traki. Paliec pie manis! Šeit ir vēlviena guļamistaba.-
-nu es nezinu...-
-lūdzu?-
-labi!-
Vismaz nebūs jādzīvo vienai. Un bērnības draudzene. Bet es pat neēsmu pateikusi paldies tam Markusa līdziniekam. Viņi ganjau ir brāļi. Bet kad es kautko atceros, tas man....
