Pēctam vakarā viss sākās. Protams, ka Robins man iedeva zāli. Atkal..... es visus satiku un arī piedzēros.
-Kian?-
-Ešlij? Ko tu te dari?-
-es tev varu jautāt to pašu. Šī ir mana māja..-
-ko? Nevar būt. Te dzīvo Denjels.-
-jā, viņš ir mans brālis.-
-nopietni? Un Entonijs?-
-bijušais....-
Nespēju noticēt, ka Kians Pazīst viņus.
-un tu?-
Es jautāju.
-Viņi ir mani draugi.-
-ā, ļoti interesanti...-
-...jā...ir gan....-
Es biju mazliet apvainojusies uz Kianu, jo viņš nepateica. Es taču tik daudz par viņiem stāstīju.
Es sapratu, ka man vajag iedzert vienatnē. Paņēmu alus pudeli un aizgāju uz lielo otrā stāva balkonu. Apsēdos stūrī un sāku dzert.
Atcerējos visu kas notika, kad biju vampīrs...
Jā, tas ir sāpīgi....Saprotu, ka bija slikti būt vampīram, bet kļūt par cilvēku ir sliktāk. Man būtu bijis jāmirst...kā vampīram.
Es izdzirdēju soļus un troksni. Atnāca Markuss.
-sveika.-
-sveiks!-
-ko tu te tā sēdi viena?-
-tāpat. Es tikai domāju.-
*Markusa skatupunkts*
Viņas skatiens bija pilnībā auksts un tukš. Viņa vienīgi raudzījās uz priekšu. Es apsēdos viņai blakus.
-drīkst?-
Es padevu mājienu.
-jā-
Viņa atbildēja. Es apliku roku ap viņas pleciem un piespiedu sev klāt viņas ķermeni. Tas bija silts. Es jutu viņas pulsu un man bija grūti atturēties, lai iekostu viņai.
Mēs tur sēdējām kādu laiku, līdz aizgājām prom...
