Mēs aizgājām uz Entonija istabu. Mēs nostājāmies viens pret otru un sadevāmies rokās. Viņš skatījās man acīs.
-Ešlij?-
-jā?-
-man tev kautkas jāsaka.-
-kas?-
-zinu, ka pirms nedēļas teicu tev ko citu, bet...es tevi mīlu.-
Viņš mani samīļoja un tad iedeva buču uz lūpām. Tam sekoja skūpsts. Es nezinu vai tas bija tikai uz šo vakaru, bet ras bija jauki. Pēc tam mēs gulējām gultā un skūpstījāmies. Viņš spēlējās ar maniem matiem un mēs nebeidzām smaidīt. Pēctam gājām lejā. Daudzi pamanīja, ka esam sadevušies rokās. Viens čalis no futbola komandas pienāca klāt un prasīja vai es neēsmu Entonijam par īsu, jo es viņam biju kautkur līdz pleciem. Pat īsāka.
-nē! Viņa ir ideālā augumā.-
Viņš atbildēja un iedeva buču uz pieres. Un tad pienāca Denjels.
-tev kautkas ir ar manu māsu?-
-jā! Tev ir pretenzijas?-
-vispār, es nezinu. Laikam tas nav pareizi, ka tu tiecies ar manu māsu.-
-Brāli nomierinies. Viss ir labi.-
-nē nav labi. Kopš Markuss ar tevi tā izdarījās, man ir bail ka kāds cits arī tā izdarīs. Markuss tevi noveda no ceļa.-
-Denjel beidz. Tu zini, ka es tā nekad nedarītu.-
-to es nezinu.-
Un tad Denjels iesita pa seju Entonijam. Viņi sāka kauties. Es stāvēju malā un nezināju ko darīt.
-Denjel, Entonij! Beidziet!-
Es kliedzu...
