Līdz es izdzirdēju, ka kāds nāk. Tur nāca četri vīrieši un viens večuks. Tā bija kautkāda mafija.
-tu laikam esi Ešlija.-
Vecis noburkšķēja.
-jā...-
Es drebošā balsī atbildēju. Nevarēja noliegt, ka esmu nobijusies.
-kur ir sūtījums?-
-kur ir nauda?-
Es pārdroši atbildēju ar pretjautājumu. Vecis nosmējās un viens no viņa ,,laikam" miesassargiem iznāca priekšā un parādīja koferīti ar naudu. Es jau gribēju dot savu koferīti, bet tad viens no miesassargiem izvilka ieroci un tēmēja uz manu galvu.
-viņai ir noklausīšanās ierīce.-
Otrs iesaucās.
-jā, kas man ko darīt nav?-
Es atkal sarkastiskā tonī iesaucu. Es zināju, ka esmu stiprāka par viņiem un viņu lodēm. Viens pienāca klāt un pacēla manu kreklu. Pie krūštura maliņas bija piestiprināta ta ierīce. Viņš to paņēma un sašāva.
-pārmeklējiet viņu!-
Vecis iebļāvās. Kad divi miesassargi nāca pārbaudīt vai man nav vēl kāda ierīce es iesitu abiem. Viens man iešāva vēderā. Es saliecos bet tad brūce sadzija un es jutos labi. Es iekodu vecim un diviem miesassargiem. Pēctam es viņiem ieskaidroju, ka nekas tāds nav noticis un darījums bija veiksmīgs. Pēctam aizgāju prom ar naudu. Kad nonācu atpakaļ vecajā noliktavā Konors uzreiz satraukts vaicāja...
