Un viņa sāka. Kristīne man uzlika novājināšanas burvestību. Un tad to otru.
-Tavs iznāciens medniek.-
Es teicu viņam.
-sauc mani par Kianu.-
Viņš atbildēja un izvilka no somas arbaletu. Viņš ielika tajā koka lodes. Man pār vaigu noritēja asara, kad Kians notēmēja arbaletu uz mani. Tad viņš izšāva....
Koka lode ietriecās manā sirdī. Tās bija neizturamas sāpes. Šķita, ka lode pārvietojās pa sirdi. Tad viņš iešāva vēlvienu. Un tad trešo. Es nokritu uz zemes. Es lēnām aizvēru acis....
*Kiana skatupunkts*
-viņa tiešām atdzīvosies kā cilvēks?-
-jā.-
-bet viņa nevar te uz zemes palikt. Vedam uz viņas dzīvokli.-
Es pacēlu meiteni, un nesu uz savu mašīnu. Viņas drēbes bija asinīs. Acis ciet. Viņa bija tik auksta. Pirmo reizi vedu vampīru uz viņa dzīvokli. Nevar noliegt, ka viņa ir skaista....seksīga.
Ieliku viņu mašīnā. Un mēs aizbraucām.
Dzīvokļa durvis ir vaļā. Ieejot ieraudzīju vīrieti manā vecumā. Viņš stāvēja noraizējies. Diez vai viņš ir tās meitenes puisis?
-ak dievs! Ešlij. Viņa ir mirusi. Ko tu izdarīji?-
-neuztraucies. Labāk palīdzi izņmt lodes.-
Ešlija. Skaists vārds. Es noliku Ešliju uz dīvana. Mēs abi izņēmām visas trīs lodes.
-kas notika?-
-viņa gribēja lai nogalinu viņu. Viņa to lūdza. Bet drīz viņa pamodīsies.-
*Ešlijas skatupunkts*
Es.....
