Es sēdēju un raudāju skatoties tumšajā ezera ūdenī. Atpulgs izplūda, tad izskaidrojās, tad atkal izplūda. Manas asaras to kontrolēja. Mēs taču tikai nesen sagājām kopā. Un kur pie velna ir Denjels. Es viņam zvanīju.
-Denjel kur tu esi?-
-Pie Entonija.-
-tu zini kur ir vecais ezers?-
-jā, zinu. Kāpēc tu šņuksti? Tev viss kārtība-
-lūdzu atnāc. Es tevi gaidīšu.-
-ok. Tulīt skrienu. Man vienam nakt?-
-man vienalga!-
Pēc aptuveni piecām minūtēm viņi bij klāt. Denjels, Entonijs, Džastins. Denjels steidzīgi pieskrēja man klāt. Viņš mani apķēra un mierināja. Viņš ir vislabākais brālis pasaulē. Džastins tikai stulbi stāvēja malā un novēroja notiekošo.
-Ešlij, varbūt gribat pie manis palikt? Rīt aiziesim uz kādu tusiņu.-
Entonijs diezgan skaļā balsī teica.
-labi.-
Es asarām tekot teicu.
Bet tad....es sajutu asinis.
-vai kāds ir savainojies?-
Es paliku nopietna un jautāju.
Tad Džastins pacēla kreklu, un viņam tur bija brūce.
-kur tu to dabūji?-
Es jautāju. Džastins uz mani paskatījās un teica:-es ar kautkādu narkomānu saskrējos.-
-Džastin nemelo. Tu ar Markusu kāvies vai ne?-
-nu labi...kā tu zini?-
Tad Denjels uz mani dīvaini paskatījās.
-Eš? Kas ir ar tavām acīm?-
Ak nē. Viņš pamanīja manas sarkanās acis. Es novērsos.
-viss kārtībā.-
Mēs visi trīs aizgājām pie Entonija.
-amm...mums ir problēma.-
-Kāda?- mēs visi trīs reizē jautājām.
-mums nav brīvas istabas. Un uz dīvāna guļ Denjels. Ir tikai divas iespējas.-
Denjels jau pasmaidīja sapratis. Entonijs sāka skaļi smieties.
-Kādas? Entonij?- es viņam jautāju, jo vēl neko nesapratu. Es jau vair neraudāju. Brālis patiešām spēj nomierināt citus.
-tev Ešlij ir iespēja gulēt ar mani vienā gultā vai ar Džastinu-....
