Kad stundas beidzās mēs uzreiz gājām mājās. Pirmo reizi gāju pie Markusa ciemos. Viņam ir tik liela māja. Pēkšņi pie lieveņa es apstājos. Es centos pārkapt slieksni lai tiktu majā, Bet man nesanāca. -pagaidi Ešlij. Palaid mani.- viņš iegāja pa priekšu. -ienāc!- viņš skaļā balsī pateica. Tagad es pamēģināju ieiet vēlreiz un man izdevās. Mēs aizgājām uz virtuvi un uztaisijām tēju. -nu par tavām spējām.- -Kādām?- -Nu spēja ātri skriet. Spēja redzēt tumsā. Labāka dzirde. Un tev vajadzēs īpašu aproci lai izietu saules gaismā.- -Markuss, tev ir tā aproce?- -Nē, bet es varu dabūt.- -labi- visu dienu dzīvoju pie viņa. Vakarā gāju uz mājām. Denjels nebija mājās. Es aizgāju gulēt. Markuss apsolīja, ka atnesīs rīt no rīta aproci. No rīta es sēdēju mājas tumšākajā nostūrī un gaidīju Markusu. Bāc, kur viņš ir? Tulīt jau stundas sāksies. Es nepagūšu aiziet uz skolu. Viņš visu dienu nenāca. Es uztraucos. Ja nu kautkas slikts ir noticis? Viņš neatbildēja uz zvaniem, un tām vismaz 1000 sms ko atstāju. Kad saule norietēja es aizgāju uz viņa māju. Kad ataisīju durvis, es redzēju kautko briesmīgu. Es sastingu no šoka. Tas kretīns sēdēja uz dīvāna un laizījās ar kautkādu meiteni no zemākas klases. Viņai varēja būt četrpadsmit gadu. Es ar asarām acīs izskrēju ārā. Aizgāju līdz ezeram. Kā viņš varēja kautko tādu izdarīt....
