Kad pamodos, bija jau rīts. Es mazliet pavēroju, kā Tristans guļ un tad devos uz virtuvi. Pagatavoju brokastis. Tēja un maizītes..... kad tīrīju virtuvi, Tristans pamodās. Viņš satraukts ienāca virtuvē un sāka lamāties.
-tev ir jāguļ gulta un jaarstējas, bet tu te tīri. Ko tu dari ar savu dzīvi?-
-Tristan nomierinies. Tu labi zini, ka man nepatīk gulšņāt visu dienu..-
Es noliku slotu malā un aicināju viņu paēst.
-toreiz jūs ar Markusu izglābāt mani un Egiju. Taču šoreiz tā nebija. Jūs nebijāt. Es zinu, ka tu tagad domā, ka esi vainīgs. Bet tā nav. Es jūs ar Kianu aizvilku uz to klubu. Piedod Tristan...-
Viņš paskatījās uz mani un gribēja kautko pateikt, bet tad pieliecās un noskūpstīja. Pēc tam es pasmaidīju un aizgāju pārģērbties.
Pēkšņi pie durvīm kāds zvanīja. Tristans bija aizņemts, tāpēc es notenterēju pa trepēm un atvēru durvis.
-sveika. Man vajag tavu palīdzību.-
-nāc iekšā Konor. Te mēs nevaram runāt.-
Brālēns ātri ienāca un apsēdās šaurajā virtuvē.
-kā tu jūties?-
-ir labi. Mazliet vēl šad un tad galva reibst. Par ko tu runāt gribēji?-
-man ir darbiņš priekš tevis. Astoņi miljoni..-
Es dziļi ievilku elpu un nopūtos.
-es jau labprāt tev izpalīdzētu, bet es vairs to nevaru izdarīt. Es vairs neēsmu... un ģipsis.-
-es zinu, bet man ir ideja. Tev būs aizsegs. Daudz vīri. Tev ir jāizdara savs darbiňš. Tu jau zini kāds. Lūdzu Ešlij. Es atbildēšu par visu. Ja ar tevi kas notiks es būšu vainīgs.-
-nu labi. Izdarīšu..-
