"Mīļā es tev to negribēju stāstīt, bet man tas ir jādara. Tas ir ļoti nopietni. Satiekamies vakarā mūsu vietā." Es uz viņu paskatījos. Arī viņš uz mani skatījās. Bet viņš bija nopietns. Es satraucos, Ja nu ir noticis kas slikts. Visu dienu biju nemierīga. Taču Markuss, viņš bija nopietns. Viņa sejā visu dienu neparādijās smaids. Es centos viņu uzmundrināt, bet tas nepalīdzēja. Pēc stundām es aizgāju uz mājām un tad gāju uz ezeru. Markuss vēl nebija. Es viņu gaidīju kādas piedspadsmit minūtes. Pēkšņi viņš mistiski parādījās manā priekšā. Es nobijos. Uzreiz samīļoju un noskūpstīju viņu. Es uzliku savas plaukstas uz viņa vaigiem. Es sajutu. Tie bija vēsi. -kas noticis Markuss?- -Ešlij, man bail tev to teikt. Tu mani iespējams pametīsi.- -Markuss kas noticis? Lūdzu saki!- -am.. nu labi mīļā. Es...es esmu vampīrs.- viņš man skatījās acīs. -ko? Tas nevar būt. Tas taču ir tikai mīts. Markuss tas taču ir joks. Vai ne?- es drebēju. Viņš saņēma manu roku. -tas nav joks Ešlij. Viņi patiešām pastāv. Un es esmu viens no viņiem.-
