Un sāku raudāt.
-Beidzot es viņu satiku brālīt.-
Tristans ar viltīgu smaidu noteica Markusam.
-kur tu biji visu šo laiku? Tu biji pazudusi gandrīz divus mēnešus. Mēs visi tevi meklējām. Es par tevi uztraucos.-
-es zinu. Piedod Denjel, bet man vajadzēja jūs pasargāt. -
Beidzot Entonijs kautko pateica.
-un jūs abi esat kopā?-
Viņš norādīja uz mani un Tristanu.
-ko nē Entonij. Es mīlu tevi.-
-tad kāpēc tu mani pameti?-
-tā vajadzēja. Tā visiem ir labāk.-
-nāc, iziesim aprunāties.-
Viņš uzlika rokas uz maniem pleciem, un pagrieza pret durvīm. Mēs izgājām ārā.
-aizskriesim līdz klintij. Lai būtu ātrāk.-
Es paskatījos lejup un sakodu lūpas.
-Entonij, es nevaru.-
-kā nevari?-
-nu es vairs neēsmu...vampīrs. vairs neēsmu.-
-ko? Ko tu izdarīji?-
-garš stāsts.-
-nāc-
Viņš pacēla mani kukaragā, un aizskrēja. Kad nonācām pie klints, es apsēdos uz malas.
-par ko tu gribi parunāt?-
Es vaicāju Entonijam.
-par mums.-
Viņš atbildēja.
-kas ir ar mums?-
-tieši tā. Kas ir ar mums? Kas tagad notiks Ešlij?-
-Tu gribi dzirdēt kas tagad būs? Mēs aiziesim mājās. Es no jums tvadīšos. Tad mēs ar Tristanu aizbrauksim atpakaļ uz manu dzīvokli. Es palīdzēšu vampīru medniekam notvert dažus īpašus vampīrus. Es dzīvošu tur nelaimīga. Varbūt aizbraukšu šad tad pie jums...nu ja jūs gribēsiet. Un jā. Kautkā tā.-
-Bet....
