Es pasaucu brāli un mēs gājām uz Džastina un Entonija māju. Tur bija patiešām liela nekārtība. Pēkšņi Entonijs ierunājas -a kā Denjels vispār mājās tika? Un pa kuru laiku tu aizgāji? Un kā es savā istabā tiku?- -pārāk daudz jautājumi. Mēs abi vedām manu brāli uz mājām pēc tam es ar tevi gāju uz tavu māju. Tevi gandrīz notrieca mašīna un es tevi aizvedu uz istabu. Pēc tam es ar Markusu aizgāju.- viņi visi skatījās uz mani tākā uz tādu supervaroni. Mēs visu dienu kārtojām Džastina un Entonija māju. Vakarā aizgājām uz mājām. Es biju tik nogurusi. Aizgāju nomazgāties. Tad iekritu gultā un aizmigu. No rīta mani pamodināja brālis. Kad piecēlos sapratu, ka es šonakt to sapni nesapņoju. Es aizgulējos. Ātri saģērbos un mēs braucām uz skolu. Dafne ir saslimusi. Un Lindija pārcēlās un Vašingtonu. Tomēr pie skapīša mani gaidīja Markuss. -Denjel iepazīsties, tas ir mans draugs Markuss. Markuss, tas ir mans brālis Denjels.- viņi sasveicinājās un brālis aizgāja uz stundu. Arī mēs ar Markusu aizgājām uz stundu. Viņš man iedeva zīmīti. Tajā bija rakstīts...
