Tās laikam bija Entonija asinis.
-Entonij, tev tek asinis?-
-laikam. Tavs brālis taču mani sita.-
Viņam bija pārsista lūpa. Es viņu noskūpstīju. Manas acis palika sarkanas. Ievilku dziļi elpu lai atturētos no iekošanas. Es savaldījos. Viņš skatījās man acīs. Tā bija vienmēr, kad starp mums ir klusums. Mēs atkal aizgājām uz viņa istabu. Tikai šoreiz iznācām no rīta. Jā jā, mēs pārgulējām. Manuprāt man viņš patīk. Protams viņš ir simpātisks. Bet es laikam nevaru ar viņu būt kopā. Tad viņi ar Denjelu visu laiku strīdētos. Pēc divām dienām, kad sēdēju gultā un pildīju mājasdarbus dzirdēju, ka lejā kāds sarunājas.
-paklau vecīt. Piedod par to kautiņu. Es vienkārši nesavaldījos. Saproti cenšos pasargāt māsu.-
-nja piedod man, ka sāku braukt virsū.-
Es pasmaidīju. Paldies dievam, ka viņi salaba.
-pēdējā laikā ar Ešliju ir notikušas daudzas šausmīgas lietas. Es baidos, ka viņa kļūs tāda, kā viņas brālēns.-
-nja, jūsu brālēns ir slikts piemērs jebkuram.-
Viņi runāja par to cilvēku, kuru mēs cenšamies vārdā nesaukt. Bet es tomēr to pateikšu. Pastāstīšu par viņu. Manu brālēnu sauc...
