Viņa paguva pazust pirms pateica kur tā grāmata jāmeklē. Stāvot ceļa vidū es aizdomājos par mirušajiem. Viņi taču nevar tā vienkārši parādīties, un runāt ar mums. Tas vienkārši nav iespējams.
Pīīīīīīp......
Pamodos slimnīcā. Man nekas nekaiš. Bet viņi laikam domā citādi. Blakus sēž Entonijs un Denjels.
-tev viss kārtībā māsiņ?-
Denjels vaicāja.
-protams. Es jūtos ideāli.-
Es viņam atbildēju.
-viņi mani tur te, jo domā ka man kautkas nav labi?-
-viņi neko nenojauš. Bet teica, ka tu varēji nomirt. Tev itkā ir daudzi lausti kauli, un smadzeņu satricinājums.-
Entonijs teica. Ajj, labāk būtu nomirusi. Tas būtu labi... Negribu vairs dzīvot tā. Nu labi. Jādodas prom. Es atvienoju visus vadus un saģērbos, kamēr dakteris nenāca. Tad viņi aizgāja, un es izlēcu pa logu. Devos uzreiz uz mājām. Protams man reiba galva, bet ievainojumi bija sadzijuši. Mājās gāju gulēt.
-tu vari mani atgriezt. Es būšu tev blakus mūžīgi. Atrod grāmatu un izdari to-
-nē, es to nevaru. Tu pat te nevari parādīties. Tu esi mirusi un viss-
-bet vai tad mēs neēsam draudzenes? Mums kopā gāja labi.-
-mēs bijām draudzenes. Mums bija labi. Es tevi atpakaļ neatgriezīšu.-
-nē, nežņaudz mani! Dafne beidz. Es nevaru paelpot!-
Un tad es pamodos. Fuh, tas bija tikai murgs....
