Bes man likās, ka tā ir patiesība. Man likās, ka tulīt miršu. Sapņos esmu viegli ievainojama. Tas ir viens no manien mīnusiem.
Nē, es tā vairs šeit nevaru dzīvot. Sakrāmēju mantas trīs lielos koferos, mugursomā un manā rokas somā. Aizgāju pie Entonija uz treniņu. Ievilku dziļu elpu un, kad viņam bija pauze tad sāku ar viņu runāt. Šī saruna bija ļoti nepatīkama un asaru pilna.
-Mums ir jāparunā.-
-par ko saulīt?-
*iedeva man buču uz vaiga*
-par mums.-
-kas tad ir ar mums?-
-nu es domāju, ka mums ir....-
-kuššš. Neko nesaki-
*viņš mani partrauca un noskūpstīja*
-Entonij, mums ir jašķiras...-
-ko? Kapēc? Tev ir cits?-
-nē, man nav cits. Es vienkārši domāju, ka mums nekas nesanāks.-
-visus šos mēnešus viss bija labi.-
-bija. Bet vairs nav. Entonij es tevi ļoti mīlu-
Es ātri devos prom. Dzirdēju kā viņš klusām nočukst ,,es tevi arī.." un es nočukstēju ,,vienmēr un mūžīgi.." es aizgāju uz mājām. Man zvanīja Denjels, bet es necēlu.
*Entonija skatupunkts*
Viņa aizgāja. Kad pateicu, arī viņu mīlu, viņa nočukstēja ,,vienmēr un mūžīgi." Es tur stāvēju kā tāds idiots un nesapratu ko darīt: skriet viņai pakaļ, vai atlaist. Man pār vaigiem ritēja asaras. Es apsēdos uz laukuma mākslīgas zales un ar rokam saķēru galvu. Pie manis pieskrēja Denjels ar Džasperu, Un Džastinu.
-kas noticis brāl?-
-nekas.-
-nu beidz. Tu zini, ka vari muns uzticēties.-
Džaspers teica....
