Kad es pamodos es biju.....vilks. es biju vilks. Spalvains, čtrkājains plēsējs. Es klaiņoju pa mežu. Kad pamodos, gulēju puskaila Markusa rokās. Es mazliet nobijos.
-neiesaku bēgt.-
-es nemaz netaisijos bēgt. Kas ar mani notika?-
-šķiet, ka kautkas ne īpaši labs. Mums jāiet pie tava brālēna.-
-pag, pag. Es taču esmu plika. Man vispirms jāaiziet mājās.-
-ahh....Es jau gan labāk vērotu tevi šādu, bet nu labi.-
-es aizgāju uz mājām un apģērbos. Uzvilku gaišus džinsus, melnus zābaciņus un tumši sarkanu džemperi. Ir rudens, un tāpec es brīnos, ka man nebija auksti no rīta. Tagad man ir tik auksti. Šķiet, ka esmu saaukstējusies.
-ejam mums nav laika.-
Markuss mani saņēma aiz rokas, un vilka prom no manas mājas. Mazliet tālāk stāvēja viņa mašīna. Mēs iekāpam taja un braucam pie Konora...
