Es jutu. Visu sajutu ļoti asi. Un tad atcerējos, kā pirmo reizi pārtapu. Tas nebija tik mokoši.
Es biju ielikusi galvu Tristana klēpī un raudāju.
Es:Kian, lūdzu nogalini mani!
Ki:nē. Nomierinies. Viss būs labi Ešlij.
Es:āāā!
Es iekliedzos
Es:man tik ļoti sāp. Es nezinu, kā to parcietīšu. Tristan, nošauj mani! Es vairs to nevaru izturēt.
Es nepārtraukti raudāju. Tās sāpes bija neizturamas. Es kliedzu. Likās, ka galva tulīt eksplodēs vai pārplīsīs uz pusēm. Mana seja bija slapja un sarkana no raudāšanas. Līdz es ar mokām piecēlos un no skapīša izvilku ieroci. Es to pieliku pie galvas.
Es:labi, es to izdarīšu pati!
Es raudādama teicu. Tristanam un Kianam sākās panika.
Ki:nē. Lūdzu to nedari.
Tri:noliec ieroci. Ešlij nevajag.
Es:bet man sāp. Es labāk mirstu no ātra šāviena, nekā no mokošām sāpēm!
Es uzkliedzu. Tristans pieskrēja un manā vājuma brīdī izrāva ieroci no rokas. Kians uzreiz pienaca un apskava mani. Viņš lēnam glastija manu galvu. Es nepārtraukti raudāju. Man nepalīdzēja pat pretsāpju līdzekļi.
Vēlāk man likās, ka paliek labāk, bet es vienkārši saļimu uz grīdas un atkal sāku raustīties. Es histēriski kliedzu. Mani mocīja krampji. Pēctam es atslēdzos.....
Pieodiet, ka tik īsa daļa. Es vēlējos pateikt, ka man ir jauns stāsts ,,red line" arī tas ir par vampīriem tikai mazliet savādāks. Es jums būtu ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti, ļoti pateicīga, ja jūs vismaz to izlasītu, jo pagaidām tur nav neviens skatījums...
