Es cenšos saredzēt kurš mani sauc, bet nespēju. Pārāk miglains. Izmisīgie saucieni no pūļa izplūst neizturamos trokšņos. Es nevaru pakustēties. Man viss sāp. Jūtu savu pulsu. Tas kļūst arvien lēnāks un manas rokas arvien vēsākas. Bet kautkur starp trokšņiem skan sirēnas. Dažādas. Līdz es vairs vispār neko nejutu. Nekustējos. Laikam neelpoju.
Pēkšņi es atvēru acis. Atrodos kādā slimnīcas palātā. Pie gultas kāds sēdēja. Kāds jaunietis.
-kas....(noriju siekalas)...tu esi?-
-Ešlij?-
Puisis pasmaidīja, un pasauca medmāsu.-
-kas es esmu? Tu taču zini.-
-piedod, bet nē. Pirmo reizi redzu jūs.-
Medmāsa ienāca palatā un pārbaudīja mani.
-vai jums kas sāp?-
Medmāsa noliekusies pār manu gultu vaicāja.
-jā. Man sāp galva, un kāja. Un ribas, vēders.-
-jā, jums ur lauzta kāja un smadzeņu satricinājums. Ko jūs atceraties?-
-atceros, ka gulēju uz zemes. Man apkārt bija daudz cilvēku. Viss bija izplūdis un kaitinošs.-
-un tas viss?-
Puisis ierunājās.
-jā. Viss. Vairs neko neatceros. Nu tikai to, kur es dzīvoju.-
-Ešlij, es esmu tavs brālis. Denjels. Māsiņ atceries taču..-
-piedod. Neatceros.-
Pēc kāda laika, kad Denjels jau bija aizgājis, palātā ienāca Tristans. Es viņu atpazinu...
