Es satraukusies uzreiz pieskrēju pie abiem puišiem.
-ko tu te vispār dari? Tev nepietiek ar to, ko tu mūsu ģimenei izdarīji?-
-hey, nomierinaties. Kas jums lēcies?-
Viņi abi strīdējās līdz es piegāju priekšā Konoram, un ieskatījos acīs Denjelam.
-pārstāj strīdēties. Un aizmirsti kas notika tikko.-
Denjels palika līksms. Apvārdošana tiešām iedarbojās uz viņu. Vakarpusē Konors aizgāja prom. Džastins arī. Mēs ar Entoniju palikā vieni mājā, jo Denjels aizbrauca pie vecākiem. Viņam vajadzēja izlidot jau vakar no rīta, bet Denjels pārcēla reisu.
-tagad esam vieni mazā.-
Entonijs koķetējoši noteica. Es viņu noskūpstīju.....
*pēc pusnedēļas.*
Nu nē. Denjels tur paliek vēl uz diviem mēnešiem. Ja godīgi es negribu lai vecāki atgrieztos šajā pilsētā. Te viņi ir apdraudēti. Es viņus ļoti mīlu. Es jūtu, ka ar mani notiek kaitkas dīvains. Man sāp kauli. Es vēl neko neēsmu teikusi Entonijam. Negribu viņu lieki satraukt. Vakarā es nevarēju aizmigt, jo sāpes kļuva neciešamas. Likās, ka tulīt es sabiršu putekļos. Domāju, ka meža man paliks vieglak. Paņēmu jaku un gāju ārā. Staigāju pa zvēru iestaigātajām jakām, līdz es nokritu. Es jutu kā lūzt mani kauli. Tad es atslēdzos. Kad pamodos es biju.......
Kā jūs domājat, kas būs Ešlija? Rakstiet komentāros.😱
