Animalium

4. Brīvība

Es elsojot piecēlos sēdus. Sēdus? Tas bija sapnis?
Es aplūkoju istabu sev apkārt. Gulta, galds, durvis. Viss kā parasti.
Mans elpošanas ritms drīzumā beidzot norimst līdz normālam, un es pārmetu kājas pāri gultas malai.
Galds kā jau visus gadus iepriekš stāv tukšs. Priekš kam tas te vispār ir vajadzīgs?
Es esmu galīgi apjukusi. Kura šodien diena? Vai viss ko es tikko redzēju bija tikai sapnis?
Es gribētu tam ticēt, bet smadzenes neliekas mierā un cenšas apstrādāt visu informāciju tik cītīgi, ka galva sāk nepatīkami sāpēt. Es pielieku vienu plaukstu pie pieres, bet ar otru roku pieturos pie galda, lai nenogāztos.
- Labrīt Gloria! Šodien Tev ir īpaša diena... - sievietes balss atkal appludina istabu, bet man galvā paliek tikai viens vārds - "Īpaša" - tas spiež smadzenes un es nokrītu zemē. - Šodien Tu varēsi atpūsties visu dienu, un Tev ir dota atļauja pastaigāties bez pavadoņa. - manā apziņā ieplūst balss. Tas nedaudz uzlabo manu omu, bet sāpes ir spēcīgākas. Es cenšos koncentrēties uz balsi, jo pirmo reizi 12 gados tā saka kaut ko īpašu.. Īpašu... - Lai Tev izdevusies diena! - sieviete beigās piebilst un pazūd ar visām galvassāpēm.
Es samirkšķinu acis un aplūkoju apkārtni. Vai tas ir beidzies?
Es pieceļos kājās, bet drošības pēc vel pieturos pie galda.
Vai tā ir ņirgāšanās? Kāda nelabā dēļ tas vispār notika?
Durvis noklikšķēja ar ierasto klikšķi un pēc brīža telpā ienāca Kvaitijs ar drēbju čupiņu rokās.
- Paldies. - es nomurminu un gandrīz vai izrauju drēbes no sarga rokām.
- Mierīgāk, jaunkundz. - viņš ar dobju balsi nosaka un lēnām iziet no telpas, atstājot mani ar paplestu muti.
Viņš prot runāt? Vai tiešām?
Es drusku iesmejos un sāku pārģērbties. Šodien man iedeva melnas bikses no mīksta auduma un baltu kreklu. Protams arī baltas zeķītes. Es uzvelku savas kedas, un lēnām dodos uz durvju pusi. Durvis ir vaļā. Es piesardzīgi paveru šauru spraudziņu un palūkojos caur to.
Lielajā, apaļajā telpā ir astoņi bērni, kas pārvietojas no viena telpas gala uz citu, vai pļāpā savā starpā.
Es beidzot saņemos un izslīdu caur šauro eju starp durvīm un sienu.
Nu es esmu telpā.
Es lēnām pārvietojos pieturoties pie labās sienas.
Telpa ir izcili apaļa, un ik pēc dažiem soļiem ir durvis, aiz kurām visdrīzāk ir tādas pašas istabiņas kā man. Vispār te ir 10 durvis un divi gaiteņi. Viens ved uz ēdnīcu un pārējām vietām, kur es bieži esmu vesta, bet otrs... Es neatceros. Neatceros? Kāpēc?
Savā lēnajā solī es tuvojos pie pirmās grupiņas, kas ir sarosījusies dažus soļus no sienas. Grupiņā ir četri cilvēki. Divas meitenes un divi puiši. Esmu viņus visus redzējusi iepriekš, bet nekad neesmu runājusi.
- Čau. - kad esmu vien trīs soļu attālumā no kompānijas es ar pārliecinātu balsi sveicinu.
Visas acis pievēršas man. Es ielūkojos visās acīs un visās varēja nolasīt vienādas emocijas - izbīlis, šoks, satraukums.
- Sveika. - viena no meitenē uzdrošinājās atņemt sveicienu. Meitenei ir pelēcīgas nokrāsas, līdz pleciem gari mati un dziļas, zaļas acis, kas nopētīja katru manu kustību, meitene ir spēcīgas miesasbūves.
Pārējie uz viņu dīvaini paskatījās un sāka savā starpā saskatīties.
Manī sāka rosīties panika.
- Es taču nekožu. - es laipni pasmaidīju, cenšoties nomierināt gan sevi, gan bērnus, pie kuriem uzdrošinājos pieiet.
- Kurš zin! - izmeta cita meitene un uzreiz piešāva roku pie mutes. Meitenei ir drusku garāki mati, un tie ir brūnīgi zeltainā krāsā, meitenei ir skaistas pelēcīgas acis. Salīdzinot ar iepriekšējo meiteni, viņa ir daudz tievāka.
- Es tikai gribēju sadraudzēties. - es nevainīgi paraustīju plecus un uzsmaidīju.
- Kāpēc? - neuzticīgi jautāja meitene ar pelēkajiem matiem.
- Es pa šiem 12 gadiem esmu runājusi tikai ar sienām un dažreiz ar kādu no ārstiem vai sargiem. - es jau klusāk noteicu un nolaidu skatienu, beigās drusku iesmejoties.
- Kāpēc? - meitene atkārtoja savu jautājumu.
- 12 gadi? - Meitene ar pelēkajām acīm bija viegli sakot pārsteigta par nosaukto skaitu.
- Jā 12, vai kaut kas nav tā? - es ignorēju otras meitenes jautājumu, jo tas likās bezjēdzīgs.
- Neviens nezin cik ilgi katrs te ir. Daži ilgāk, daži ne tik ilgi. Kā Tu zini, cik ilgi mēs te esam? - meitene aizdomīgi nopēta mani.
- Es skaitu. - īsa atbilde pati izspraucās pār manām lūpām, bet es nenolaidu vairs skatienu no meitenes pelēkajām acīm.
- Skaiti? - šaubīgi iejautājās puisis, kas visu šo laiku vēroja sarunu no malas. Viņš, liekas, ir vienīgais tumšādainai, ko esmu te redzējusi. Viņam ir melni mati un dzidri zaļas acis. Viņam ir spēcīgs augums, un, liekas, ka viņš ir viss vecākais šajā kompānijā.
- Skaitu. - apliecināju.
- Labi, lai paliek. - melnmatainais puisis šaubīgi novilka, un devās prom.
Es paspēru vienu uzmanīgu soli uz priekšu. Meitene ar pelēkajām acīm palika uz vietas, bet otra meitene un puisis, kurš klusēja, pakāpās pāris soļus atpakaļ.
- Mani sauc Leksa. - meitene draudzīgi uzsmaidīja un pasniedza man roku.
- Es e..esmu Gloria. - es drusku samulsusi  pasmaidīju un paspiedu meitenes pasniegto roku.