Animalium

39. Gaismas stars

Pēc ilgiem strīdiem es uzvarēju, savādāk jau nemēdz būt, es vienmēr ņemu to ko gribu, vienmēr.
Ar uzvarošu smaidu mēs iegājām zālē.
- Labi, nolieciet to te. - es norādīju, kad mēs piegājām pie futbola vārtiem, pie vienas no sienām.
- Ko Tu taisies darīt? - Tors joprojām neapmirināts jautāja.
- Atvērt to, ko gan citu? - mūsu grupiņa piesaistīja daudzu bērnu uzmanību, tāpēc drīzumā ap mums sapūlcējās visi bērni, kas bija nomodā, un tā bija lielākā daļa.
- Kas tā par kasti? - kāds no apļa beidzot atļāvās pajautāt.
- Viņu sūtījums mums. - es paziņoju ar apmierinātu smaidu. - Tie, kas grib zināt no kurienes un kā tā uzradās sekojiet tiem puišiem. - es norādīju uz puišiem, kas atrada kasti.
Daudzi arī aizgāja, bet protams bija tādi, kas labāk gribēja zināt, kas tad atrodas pašā kastē.
Es no sākuma noglaudīju kastes augšējo malu, tad abas sānu malas. Protams man ir jāpavilcina intriga. Es vel pieklauvēju. Augšējā kastes daļa ir tukšā, bet tajā noteikti kaut kas ir.
Kaste ir no dīvaina materiāla un ar diviem rokturiem no sāniem. Augšējā mala izskatās gluda un no pirmā acu skatiena nevar saprast ka tā veras vaļā. Es ar plaukstām novelku gar malām, lai atrastu kādu pazīmi, ka tā vispār veras vaļā. Bet nekādu pazīmju nav. Tā ir simetriska kaste bez neviena izliekuma.
- To nevar atvērt. - es paziņoju. Mans garastāvoklis ir sabojāts. Viņi mūs kaitina. Ir jādomā loģiski.
Tors atviegloti nopūšas: - Tad jau mums tā arī nav jāver vaļā.
- Mums tā ir jāatver. - es klusām saku, vienlaikus domāju un meklēju kaut mazāko pazīmi, visniecīgāko. Es nedrīkstu zaudēt.
Bērni sāk neapmirināti atkāpties un sačukstēties. Mani neinteresē baumas, bet viņi ir vīlušies. Es esmu vīlusies.
- Nu ko skaistulīt, jau padodies? - kaitinoša balss mani drusku sabiedē.
- Tev ir kādas idejas? - es klusām ceru, ka atbilde būs pozitīva.
- Ne, tikai gribēju paņirgāties. - puisis baudpilni paziņo.
- Jauki. - es sarkastiski novelku. - Ja rodas idejas, nebaidies, paziņo. - es vel piemetinu.
- Protams. - viņš smaida ar platu smaidu un dīvaini skatās uz mani.
- Kāpēc Tu tā skaties uz mani? - es nesaprašanā jautāju.
- Tu esi ļoti interesanta. - vien uz īsu brīdi man liekas, ka viņš ir nopietns, bet viņa seja nemainās, tā joprojām ir traka un viltīga.
- Kā Tu domā, kas tur ir iekšā? - es jautāju, aplūkojot noslēpumaino kasti.
- Es zinu kas tur ir. - Vulps čukstus paziņo ar tik apmierinātu balsi, ka es pat nodrebu.
- Un kas tad tur ir? - es nobolu acis, bet neuzlūkoju puisi.
- Tur ir noslēpums, ko Tev ir jāatrisina. - viņš joprojām čukst un aiziet. Viņš mani atkal atstāj nesaprašanā, ar kaudzi jautājumu, ko es nespēju uzdot.
Es aizveru acis un nokrītu guļus uz muguras.
- Tu tiešām taisies padoties? - mani pārsteidz klusā Leksas balss.
- Es nezinu. - es nopūšos.
- Tu taču vienmēr biji kā gaismas stars bērnu acīs. Ja Tu tagad nodzisīsi, tad visi padosies, un mēs visi nomirsim. - meitene bija tik patiesa un tas mani atmodināja. Es taču tik daudz ko esmu izdarījusi, lai glābtu viņus, un tagad es padodos? Nē, ne par ko! Man ir jāatver tā kaste!
Es apsēžos sēdus un apskatu kasti. Tā ir četrstūraina, visas malas ir gludas un vienādas... Izņemot divas.
Es noglaudu sāna malas un pārvelku ar pirkstiem rokturus.
Rokturi. Tā ir vienīgā iespēja.