Animalium

21. Pēc divām nedēļām

Ir pagājušas jau apmēram divas nedēļas. Nekas īsti nav mainījies izņemot bērnu skaitu šajā iestādē. Diemžēl vai par laimi, es neesmu ne reizi redzējusi, kā viņi pazūd, pat ne to skatu, par kuru visi tik ļoti apspriežas.
Pieaugušie vairāk nenāk, mēs esam pamesti te vienatnē, bet ne pavisam. Viņi mūs apgādā ar ēdienu trīs reizes dienā un apģērbs ir, ūdens, viss kas ir nepieciešams izdzīvošanai.
Es esmu arī beidzot iedzīvojusies šeit un šejienieši sāk man uzticēties. Esmu sadraudzējusies ar diviem vadoņiem. Viņi ir baigi forši, un pat neskatoties uz to, ka te notiek briesmīgas lietas, viņi nezaudē humora izjūtu un visiem rāda piemēru, ka nedrīkst padoties, bet vienreiz es netīšām redzēju, kā visi vadoņi bija savākušies un kaut ko pārrunāja. Tur nebija ne miņas no prieka.
Diemžēl man vairs neko nestāsta no situācijas dziļumiem, es zinu tik daudz cik pārējie mītnes bērni, un man tas nepatīk. Tikai mītnes bērni tomēr zin mazāk nekā es, bet mēs ikdienā neapspriežam visas briesmu lietas.
Lupusa tiešām nav nemaz tik slikta, bet viņa joprojām ir kaitinoša. Es pat redzēju, kā viņa smaida! Tas bija dīvains skats, bet tas pierādīja to, ka viņa ir cilvēcīga. Visi šeit ir cilvēcīgi un jauki.
Es kā jau katras dienas lielāko daļu pavadu sporta zālē. Te parasti notiek viss interesantais, bet ne "mistiskā pazušana". Parasti es turos kaut kur vadoņu tuvumā. Tā nebija mana kaprīze, bet es nebiju arī ļoti pret. Vadoņi uzskata, ka ar laiku es varu tik tiešām noderēt un iespējams manī jau tagad ir svarīga informācija, bet Viņi neuzskata, ka visiem tas būtu jāzin tagad.
Un man joprojām  ir dīvainas sajūtas un ik pa laikam sapņi, kurus es neatceros pēc pamošanās. Es zinu tikai to, ka drīz jānotiek kaut kam sliktam, bet vai tas tiešām ir kaut kas slikts.
Es visu laiku dzīvoju pretrunās ar sevi. Viena mana puse saka, ka viss notiekošais kopumā ir drausmīgi slikti, kam mana neitrālā puse piekrīt. Ir arī otra puse, kura kliegtiņ kliedz, ka tas, kas notiek ar bērniem, kas pazūd ir labi. Tam piekrīt kāda cita, apslēpta daļa. Es šīs visas teorijas neuzticu nevienam, jo visi nodomās, ka esmu galīgi izkūkojusi prātu. Kas var būt labs tajā, ka bērni mirst un pazūd. Bet vai var notikt arī kaut kas sliktāks par nāvi?
- KJŪ! RIK! NARCISS! TOR! - no manām pārdomām mani izsauca kāds kliedziens pa visu zāli.
- Kas notika? - es sāku skatīties kliedziena virzienā.
Kliedziens atkal atkārtojās, un es sāku meklēt kādu no vadoņiem. Man nebija ilgi jāmeklē vieta, kur notiek kaut kas. Bērni sačupojās lielā aplī ap vietu, kur tas notiek. Es jutu kā pienākumu aiziet un apskatīties. Protams es pielecu uzreiz stāvus un skrēju cauri visiem bērniem.
Kad es izlauzos visiem cauri tur bija kāds puisis. Viņu es nebiju iepazinusi. Viņš bija nometies četrāpus un nevaldāmi kampa pēc elpas. Tur blakus bij Riks un Ekjus.
Puisis, kas bija nometies četrāpus bija jau nogāzies guļus uz vēdera. Riks un Ekjus viņu uzmanīgi pagrieza uz muguras un kaut ko knibinājās gar viņu, bet es redzēju tikai puiša seju. Tā bija palikusi zila pa to īso brīdi, kamēr viņš bija četrāpus un uz vēdera.
Tas notika ātri. Cilvēks ir...cilvēka vairs nav. Pat nebija pagājušas 3 minūtes.
Ekjus piecēlās kājās un noraidoši pakratīja galvu. Tas nozīmē, ka puisis ir miris.
Tad atskanēja kāds spiedziens pavisam blaku un es reflektīvi skrēju tā virzienā. Bērni mani palaida un es ieraudzīju meiteni...