Animalium

20. Mums visiem draud briesmas?

- Kas notika pirms viņi pazuda? - es centos izspiest no puiša, kurš jau krietnu brīdi sēž un skatās vienā punktā.
- Tas notika zālē un labāk Tev to nekad neredzēt. - puisis beidzot saka. - Tas ir drausmīgi. Viņi nomirst mokošā nāvē pirms Viņi viņus paņem. - puisis sāk piņķerēties savos vārdos.
- Visi to redzēja? - es jautāju tālāk.
- Lielākādaļa mītnes bija, tad kad tas notika otro reizi. Pirmais nomira draugu lokā. Viņiem tagad ir šoks. - puisis nepaceļ skatienu.
- Vai Tu viņus pazini? - es jautāju.
- Īstenībā nē, bet ja sāk apzināties, ka tas var notikt ar jebkuru, neviens nav drošībā, tad sāc aizdomāties... par ko mūs tā soda. - puisis aizver acis un ar plaukstām aizsedz seju.
- Tu domā Viņi mūs visus tā nogalinās? - es jautāju pēc garas klusuma pauzes.
- Tu uzskati savādāk, vai arī kaut ko zini? - puisis noņēma rokas un ar caururbjošu skatienu mani vēroja.
- Es tikai prātoju. Ja viņi grib mūs nogalināt visus, vai nebūtu loģiskāk vienārši nogalināt visus uzreiz. - es nesapratu Viņu loģiku, bet man galvā sāka griezties zobratiņi, domājot teorijas un variantus.
- Tas būtu pārāk viegli. Viņi grib mūs pārbiedēt un tad šokētus nogalināt. - Ekjus nopūtās un klusām noteica.
- Vai arī viņi mūs šķiro. Vājos nogalina šādi, bet pārējos gaida kaut kas cits. - es ieteicu pirmo domi, kas man ne no kurienes ienāca prātā.
- Šķiro? - puisis jautājoši uz mani paskatījās. - Tu kaut ko zini!? - tas izklausījās gan pēc jautājuma, gan arī pēc secinājuma.
- Es zinu daudz mazāk par tevi, tie ir tikai minējumi. - es paraustu plecus.
- Nebrīnīšos, ja šis, kā Tu saki "minējums", būs patiess. - tagad izskatās, ka viņš ir gatavs mani nobeigt uz vietas. Viņa acis zaigo un rokas savelkas dūrēs.
Man vairāk nav ko teikt, jo ja tā padomāt, tad viņam ir taisnība, lielākā daļa tā, ko es pasaku arī kļūst reāla.
- Tu nomierinies un nenobeidz mani tagad, varbūt es vel noderēšu. - es drusku nodrebēju, bet centos saglabāt pārliecinātu balsi.
Puisis uzreiz atslāba, it kā dūru savilkšana bija neapzināta darbība.
- Piedod. - puisis atkal aizsedza seju ar plaukstām. - Tev vairs nav jautājumu?
- Nav. - es mierīgi atbildēju un domājot, ka saruna ir beigusies taisījos iet prom.
- Un arī nekā ko varētu pateikt arī nav? - viņš jautāja pirms es paspēju tikt līdz durvīm.
- Ko es varētu pateikt? - es nesapratu.
- Nuuu, ja nu Tev kamēr Tu gulēji vel kaut kas sapnī parādījās.. - puisis it kā starp citu piebilda. Man sāka nepatikt šī sarunas daļa.
- Vienīgais ko es atceros no gulēšanas, tā ir triju cilvēku saruna. No sākuma Tava un Vulpa un tad Tava un Ovas. - es mierīgi noteicu, bet tad sāku aizdomāties, jo kaut kas tomēr nelika mani mierā.
- Kas mana? - puisis pieleca stāvus.
- Nu tur kur jums ar Vulpu bija noruna un viņš to pārkāpa un bļā, blā, blā. - es izlikos, ka tas mani galīgi neinteresē, vai arī ka es nesapratu par ko tas bija.
- Tu satiki Vulpu? - viņš sarauca pieri un iztaisnojās, atkal nomierinoties
- Jā, viņš mani sagaidīja pie istabas. - es nopūtos.
- Par ko jūs runājāt? - puisis gribēja izzināt visu, bet viņš ir pārāk naivs.
Nav pat jēga viņam stāstīt pusi, no tā ko es zinu vai domāju....