Animalium

24. Spēlīte

Mēs sēžam uz gultas un skatamies viens uz otru. Klusums ir mokošs. Viņš skatās manī ar tukšu skatienu, tas neizsaka neko. Pilnīgi neko, un tas mani moka. Es skatos uz viņu, lai atgādinātu sev, par to, ka nedrīkst ļauties emocijām, kategoriski nedrīkst, pat neskatoties uz to, ka visas iekšas sagriežas no vienas vien domas par to, ka neviens man vairs neuzticas.
- Labi. - puisis beidzot nosaka un neko vairs nepiebilsdams aizgāja prom.
Labi? Kas šajā situācijā var būt labs? Kas?
NEKAS!
Tā, man vajag nomierināties, vajag nomierināties. Nedrīkst izrādīt, ka viņi mani apbēdina vai sadusmo. To vienkārši nedrīkst darīt, Tu to saproti Glorij?
Es to saprotu.
Es aizveru acis, ievelku dziļu elpu un izelpoju. Ieelpa... izelpa... miers.
Es atveru acis un pieceļos kājās, drusku piekārtoju kreklu un dodos durvju virzienā. Man atliek vien vieglītēm pagrūst durvis, un tās viegli atveras.
Man nebija taisnība, es neesmu aplī, savā istabā. Kad durvis atvērās man pavērās skats uz pretējo sienu. Gaitenis.
- Glorij, atgriezies istabā. - es dzirdēju Tora balsi, bet pat nedomāju atgriezties.
Es izgāju gaitenī un aizvēru aiz sevis durvis.
- Mani ir jāpieskata, bet jūs mani pametāt. - es izlikos par stulbu, pat drusku garīgi slimu ar savu uzvedību.
- Tev jāatgriežas istabā. - puisis uzstāja, bet es nolēmu drusku paspēlēties.
- Istabiņā? - es aplūkoju sienu ar pēc iespējas ieinteresētāku skatienu.
- Glorij, istaba ir otrā pusē. - Tagad ierunājās Kjū.
- Kjū, tur ir durvis! - es pagriezos pret vadoņiem un norādīju uz tuneļa galu.
- Glor, tas vairs nav smieklīgi! Žigli ej istabā! - Ekjus neatkāpās no sava un piegāja dažus soļus tuvāk.
- Vai dzirdat? - es ieklausījos gaiteņa skaņās. Protams bija klusums, ko vel varēja dzirdēt? Bet man vajag izspēlēt mazu teātrīti. Teātris.
- Glorij, ejam, es tevi pavadīšu līdz istabiņai. - Ekjus centās saķert manu roku, bet es veikli izvairījos un skrēju prom pa gaiteni. Gaitenis izrādās daudz īsāks, kā biju domājusi.
- Viņa izliekas! - Narcissa beidzot iesaucās man pakaļ, un es dzirdēju soļu dipoņu. Viņi man seko.
Tagad man ir jāatrod kāda cilvēku pārpildīta vieta. Man vajag zāli. Es skrienu taisni un paskrienu garām pagriezienam. Šis gaitenis liekas pazīstams. Te kaut kur ir jābūt zālei.
Es pamanu vienas durvis, kas vientuļi stāv gaiteņa sienā. Tai IR jābūt zālei.
Es parauju rokturi, un durvis atveras vaļā. Telpa tik tiešām ir zāle, bet te ir daudz mazāk cilvēku. Parasti te bija vairāk.
Manuprāt apdomīgāk būtu turēties visiem kopā.
- Glorija! - kamēr es stāvēju durvīs vadoņi mani sadzina. Te nemaz nebija ilgi jāskrien.
- Apdomīgāk nebūtu turēties visiem kopā? - es nesaprašanā jautāju. Es pavisam aizmirsu par teātri. Velns... Velns.
- Kāda Tev gar to daļa, kas būtu, un kas nebūtu apdomīgāk? - Narcissa saviebās un skatījās uz mani kā uz kaut kādu mēslu.
- Nē, bet nopietni! Tā taču ir vieglāk pārskatīt visus un neļaut panikai izaugt. - es cenšos izprast loģiku viņu darbībās.
- Panika jau ir appludinājusi visus. Viņi uzskata, ka tā ir slimība, kas var nogalināt jebkuru. - Ekjus teica.
- Jūs vieņiem nestāstat? - es biju izbrīnīta, ka pat tik mazā sabiedrībā ir noslēpumi.
- Tā nedrīkst. - es protestēju.
- Ko? - viņi nesaprata.
- Nedrīkst viņus turēt neziņā! Viņiem ir jāzin taisnība! - es izkliedzu cik skaļi vien varēju. Vadoņu sejas kliedza sašutumu un visi lūkojās man aiz muguras.
- Kas mums ir jāzin? - es dzirdēju sev aiz muguras kādu bailīgu balstiņu un uzvaroši pasmaidīju.