Animalium

56.

Mani pamodina kādas rokas, kas mani izmisīgi krata.
- Glorij! Glorij, celies! - kāds mani rausta.
- Ko tev vajag? - es miegaini nomurminu, neesmu pārliecināta, ka mani vispār varēja saprast, bet es pirmo reizi pa ilgu laiku mierīgi gulēju. Es nekādā gadījumā negribu, lai mani tagad kāds traucētu.
- Glorij, celies taču. - mani tomēr nelika mierā. - Tur Ekjus.. - ar to pietika, lai manas acis atvērtos, un es momentāli pielēcu kājās.
- Ko?! - jautājums izrāvās daudz skaļāk, kā bija iecerēts. Visdrīzāk visi dzirdēja, bet šobrīd mani tas neinteresē.
- Klusāk, un nāc man līdzi. - tikai tagad manas smadzenes sāka darboties un es atjēdzos, kur esmu, un kas notiek.
- Labi. - es nočukstu un saķeru meitenes roku, man neatliek nekas cits, kā tikai uzticēties viņai un sekot.
Mēs žigli, bet uzmanīgi virzamies uz priekšu, izvairoties no gulošajiem ķermeņiem, kas ik pa laikam sagrozas vai nopūšas. Kad zāle ir aiz muguras es vairs nesavaldos un uzbrūku ar jautājumiem.
- Nesa, ko tas nozīmē? Kas ar Ekjusu? -
- Viņš pamodās. - viņa nosaka un mēs ātrā solī tiekam līdz istabai, kur visu šo laiku gulēja Kjū.
Es neapdomājoties atveru durvis, bet nespēju spert vairs ne soli. Atverot durvis, es ieraugu Ekjus, viņš ir bāls kā gaiteņu sienas, blakus uz krēsla sēž Narcissa ar stiklainu skatienu veroties puisī. Viņai nepakustās ne vaibsts, kad durvis atvērās.
Es tā varētu stāvēt mūžīgi, bet mani istabā iegrūda Nesa un aizcirta skaļi durvis. Tikai tagad Narcissa noreaģēja un pagriezā pret mums. Ekjusa acis atvērās un viņš skatījās uz mani. Viņš tik tiešām ir atmodies. Un manā galvā vārās jautājumi, ko es gribu uzdot, bet kaut kas mani attur.
- Atstājiet. - Ekjus klusām izdveš. - Mūs. Vienus. - vārdi nāk grūti, bet viņš tos pasaku un abas meitenes saprot, ka tie ir veltīti viņām. Puiša balss ir vārga un zema. Pēc brīža mēs paliekam divatā. Es nekustīgi stāvu un blenžu uz balto segu, kas sedz puiša ķermeni, es nevaru paskatīties viņa sejā. - Sēdi. - viņš klusām izdveš, bet manas ausis to uztver, kā gaidījušas. - Stāsti. - vel viens čuksts, bet manā galvā vairs nav atmiņu, it kā kāds tās ir aizskalojis prom un vietā atstājis tikai ziņkārību un jautājumus.
- Ko tu atceries? -
- Stāsti. - viņš noignorē manu jautājumu un jau uzstājīgāk izdveš.
- Tas nav svarīgi. - es klusām atbildu un novēršu skatienu.
- Stāsti! - viņš uzstāj. Es aizveru acis un ievelku dziļu elpu. Šī būs gara diena.
- Sākumam, mēs esam palikuši ap piecdesmit. - es lēnām iesāku. Viņš nomirkšķina acis, bet neko nesaka. - pēc tavas atslēgšanās... - es iesāku teikt, bet viņš mani pārtrauc.
- Cik. Ilgi. - viņš izmoka.
- Divas vai trīs dienas. - es atbildu. Viņa acis ieplešas, un viņš strauji apsēžas, bet, laikam, viņam sagriežas galva, tāpēc viņš atkrīt atpakaļ. - tev ir jāguļ.
- Izgulējos. Jau. - viņš cenšas parādīt, ka viss ir labi, bet tas tā galīgi neizskatās. - Stāsti... tālāk.
Un es atkal atsāku stāstu. Par kastēm, nažiem, pistoli, skaitļiem, visbeidzot par Auktoru un paziņojumu, ko Viņi veltīja man.
Tas aizņēma krietnu laiku un Ekjus mani ne reizi nepārtrauca, viņš tikai klausījās un skatījās kaut kur sienā.
- Skaidrs. - tas ir viss, ko viņš pasaka, pirms aizvērt acis un aizgriezties ar muguru pret mani.