Animalium

17. Visi mani pamet

- Viņi mūs pameta un iegrūda šitajā... - Lupusa ar riebumu izkliedza un aizskrēja prom.
- Kas viņai? - es nesapratu, kā var tik ļoti vienam cilvēkam viss riebties.
- Khem, Tev vajag saģērbties. - puisis nemanāmi nopētīja manu puskailo ķermeni un sekoja Lupusai.
Es piegāju pie koka skapja. Tur bija uzmanīgi saliktas kaudzītes ar drēbēm. Es paņēmu vienu kreklu, bikses un zeķīšu pāri. Visu to veikli uzvilku un izgāju no istabas un aizvēru durvis.
Izejot no istabas man priekšā stāvēja Vulps.
- Sveika. - puisis bija pārsteidzoši nopietns, kas nav viņam raksturīgi.
- Sveiks. - es saraucu uzacis un nopētīju puisi. Viņam joprojām bija rudi mati un skaistas acis. Viņam bija uzvilktas tādas pašas drēbes kā man.
- Es gribu ar tevi parunāt. - puisis nopietni saka un pieiet man klāt, un saķer aiz rokas. Es gaidīju, ka atkal sāpēs, bet viņš to darīja maigi.
Vulps mani vilka tasisni pa gaiteni.
- Kur mēs ejam? - es pielāgojos viņa ātrajam tempam.
Puisis neatbild un pagriežas pirmajā pagriezienā pa kreisi un ievelk mani pirmajās durvīs.
Istabā ir tumšs. Puisis kaut kur ieslēdz gaismu un es tagad varu apskatīt istabu. Te ir gulta, liels koka galds pa vidu istabai un no abām pusēm pa krēslam. Te ir arī dīvāns un skapis. Principā visas istabas ir ierīkotas līdzīgi.
- Par to, kas notika pirms divām dienām... - puisis nopūtās, bet es šokā iepletu acis.
- Es nogulēju divas dienas? - es izbrīnīta jautāju.
- Tev nepateica? - tagad bija viņa kārta brīnīties, bet es tikai noraidoši pakratīju galvu. - Labi, nav runa tagad par to, cik ilgi Tu nogulēji. - Puisis sāka grūst mani uz galda pusi. - Vienkārši tas skūpsts bija kļūda. - viņš aizvēra acis, it kā negribot to teikt, bet kāds viņam liek.
- Tas izklausās pretrunīgi. - es saku, bet viņš pieliek savu roku man pie mutes.
- Paklusē tagad. - viņš atver acis un skatās ar tik dīvainu skatienu. Es atduros pret galda malu. Viņš mani uzsēdināti uz tā. - Velns! - viņš sāk smagi elsot. - Tu padari mani traku. - viņš liecas man klāt, bet man atmiņā sāk uzaust kāda dīvaina saruna.
Es viņu vieglītēm atgrūžu: - Jums ar Ekjusu bija kaut kāda noruna, un tu to pārkāpi. Man kaut kas liek domāt, ka es esmu pie tā vainīga, tāpēc, nevajag. - es uzlieku rokas uz viņa pleciem, daļēji, lai noturētu mazu distanci starp mums.
- Tu negulēji? - viņš izbrīnīts jautāja.
Vispār jau es gulēju, un nebiju pārliecināta vai tā ir taisnība, bet izrādas ka ir gan.
- Es gulēju, bet kaut kā tomēr tas tika līdz manai apziņai. - es pasaku.
- Skaidrs. - viņš nodur galvu. - Piedod. - viņš nopūšas.
- Viss ir labi. - es piespiežu viņu sev klāt siltā apskāvienā. - Mēs varam palikt draugi, man tādi te noderētu. - kad viņš atraujas no manis es noglāstu puiša vaigu un saku.
- Protams - viņš izdveš un izsteidzās no istabas. Kāpēc visi šodien no manis bēg?