Animalium

65.

Dziesmiņa nebija diez ko gara, bet mēs visi palikām vel daudz ilgāk sasaluši uz vietas. Neviens neuzdrošinājās pat pakustēties.
- Kas pie velna? - es klusām beidzot nočukstu. Un gaisma palika spilgtāka. Gaisma? Es pat nepamanīju, ka tā bija palikusi tumšāka. Pēc skatieniem nopratu, ka neviens cits to arī nebija pamanījis.
- Kas pie velna?! - Rovana noelsās. - Smukulīt, tev būs jāpaskaidro, kas tas tikko bija! - meitene uzsauc un paskatās uz Vulpu. Krūtīs kaut kas sažņaudzas.
- Man nav ne jausmas. - tagad pamanu, ka viņš ir mazāk pārsteigts, drīzāk uzjautrināts, to apstiprina drīzie smiekli. - Nu jūs dodat! - viņš atkal izplūst smieklos, tad strauji apklust un kļūst nopietns. - Man ir jāiet. - un tūlīt pēc sekundes viņš pazūd no telpas.
- Un kas tas bija? - Rovana aizkaitināti norūcas, tad viņa pievēršas man. - Tad tu stāsti, kas notiek, un tikai nevajag atkal krist man pie kājām bezsamaņā! - viņa šņāc. Es piekrītoši pamāju ar galvu, nesaprotot ko viņa ar to domāja.
- Mums ir jāatver tas. - es norādu uz kasti.
- Uz priekšu! - viņa mani mudina. Es noriju siekalas un uzmanīgi atveru vāku. Kad bijām droši, ka nekas nesprāgs un neleks laukā, mēs visi draudzīgi ieskatījāmies kastē. Tur bija rotaļlieta. Veca, nobružāta zvaigznīte ar actiņām un mutīti.
- Jūs to nopietni? - es izvilku mantiņu no kastes. Tā bija veca un noplukusi, likās, ka tā mētājās kaut kur gadiem ilgi. - Preteklība! - es iemetu mantiņu atpakaļ kastē.
- Un kā to saprast? - Ova ierunājās.
- Saproti kā gribi. - es asi atcirtu, pati to īsti nevēlēdamās. Meitene uz mani dusmīgi palūkojās un izsoļoja no telpas, aizcertot skaļi durvis. Tagad mēs palikām trijatā, neskaitot Toru, kurš sēž uz gultas un dziļdomīgi skatās nekurienē.
- Ko mums tagad darīt? - Narcissa pirmo reizi pa ilgu laiku ierunājās.
- Es gribu uztevrt to kā joku, un ceru, ka tajā dziesmiņā nebija nekāda zemteksta, jo es neatceros ne vārda, izņemot "Twinkle, twinkle, little star". - es neapmierināti nosaku.
- Zinat ko? Es vairāk negribu vērt vaļā tās kastes, ja nu no kādas izlīdīs kaut kāds grauzējs, tikai tāpēc, ka Viņi gribēja pajokoties. - Rovana dusmīgi uzsit ar dūri pa galdu un aiziet prom.
  - Un tomēr vajag apskatīties, kas ir tajā otrajā kastē. - Narcissa mierīgi saka.
- Ja Vulpam ir taisnība, tad, iespējams, mums būs jāmeklē, lai varētu atvērt to kasti. Nedomāju, ka visas kastes varu atvērt es. - man to diemžēl ir jāatzīst, visa pasaule negriežas man apkārt. Tikai lielākā tās daļa. Haha.
- Labi, pamēģinam mēs, tad domāsim, ko darīt tālāk. - es nopūšos un satveru otras kastes rokturi. Narcissa piekrītoši pamāj ar galvu un satver otru rokturi. Mēs abas paraujam tos. Mani atkal caurstrāvo dīvaina elektrība. Kad tas beidzas, es atlaižu kasti. Mana kastes puse ir drusku piepacelta, no tās nāk vēsums, bet Narcisas puse ir ciet.
  - Man liekas, vai te paliek auksti? - meitene apiet apkārt galdam un ieskatās pa spraugu. - Tur ir tumšs, kā peklē. - viņa nosprauslā.
  - Un auksts. - es papildinu.
- Twinkle, twinkle, little star, When the blazing sun is gone, When there's nothing he shines upon, Then you show your little light, Twinkle, twinkle, through the night. - sāk skanēt atkal tā dziesma, bet šoreiz to kāds dzied, te. Auktors. Mēs pagriežamies pret puisi. - Twinkle, twinkle, little star, How I wonder what you are! In the dark blue sky so deep, Through my curtains often peep, For you never close your eyes, Til the morning sun does rise, Twinkle, twinkle, little star, How I wonder what you are, Twinkle, twinkle, little star, How I wonder what you are? - puisis pabeidz dziesmu. Kāpēc man liekas, ka vārdi ir savādāki? - Šo dziesmu man dziedāja mamma bērnībā, un tā ir mana mantiņa. - Auktors paceļ galvu un ieskatās man acīs. Viņa acis ir pilnas ar sāpēm un asarām.
Viņš ir atpakaļ. Ar atmiņam, sāpīgām atmiņām.
Tev arī tādas ir, ja pameklēt.