Animalium

14. Psihs + es - kaut ko nozīmē?

Kad atveru acis esmu savā istabā. Tā ir joprojām no dzelzs, te joprojām ir koka galds un koka skapis. Es pieceļos sēdus. Istaba ir gaiša. Cik ilgi es gulēju? Vai atkal būs paziņojums par šodienu?
Es pārmetu kājas pāri gultas malai un pieceļos. Man virsū ir tikai apakšveļa. Un tagad manī sakāpj dusmas. Kas atļāvās mani izģērbt!? Manas acis šaudās pa istabu, it kā cenšas atrast kādu, bet te taču neviena nav. Un drēbju arī nav. Es pieeju pie skapja, izmēģināt veiksmi, ja nu tur parādās drēbes. Es atveru skapi un tik tiešām tur ir trīs kaudzītes - vismaz divdesmit balti krekli, melnas bikses un baltas zeķītes. Mani pameta ar visiem šiem dīvainajiem radījumiem?
Es paņēmu vienu komplektu un uzvilku to. Kā arī uzvilku baltās kedas, kas vienmēr stāv pie manas gultas.
Es pieeju pie durvīm un pielieku ausi - neko nevar dzirdēt. Es paveru vaļā durvis. Aplī ir trīs cilvēki - Ekjus, Lupusa un melnādainais puisis, kuram es joprojām nezinu vārdu. Man jau ir apnicis slēpties, izvairīties, baidīties, tāpēc pēdējā ieelpa - izelpa un es dodos uz bērnu grupiņu.
- Umm, guļošā princese pamodās. - Lupusa sarkastiski nobolīja acis.
- Kas par sanāksmi? - es nepievērsu nekādu uzmanību meitenei.
- Tā, nekas īpašs. - Ekjus vienaldzīgi parausta plecus.
- Skaidrs. - es nobolu acis un eju uz gaiteņa pusi.
- Tu uz kurieni sataisījies? - Ekjus man uzsauca.
- Nekur. - es tik pat vienaldzīgi pasaku un izeju no apļa.
- Viņai iepatikās būt uzmanības centrā. - Es sadzirdu meitenes dzēlīgo piezīmi un dodos taisni.
Es eju pa gaiteni un nolemju paraut durvju rokturus, kas vilinoši sauc. Tās ir slēgtas. Tad es izmēģinu pārējās - tās visas ir slēgtas. Tad seko pagrieziens pa kreisi vai taisni. Es izvēlos iet taisni. Kad pienāk nākošais pagrieziens - pa labi vai pa kreisi, es izvēlos pa kreisi - pretēji sporta zālei. Dažus soļus noejot, es nesastopu nevienas durvis, bet tad ir pagrieziens pa labi, kur atkal parādās durvis. Es atkal paraustu vienas no tām un tās atveras. Aiz durvīm ir tumša istaba. Tur es iet iekšā negribu.
- Atkal Tu ložņā kur nevajag? - es sajūtu kādu roku sev uz pleca, es salecos.
- Ko Tu te dari? - es ātri pagriezos pret runātāju.
- Tas ir interesanti - tevi vērot, bet tur iekšā labāk neiet. - viņš ar savu smīnošo ģīmi saka.
- Nemaz netaisījos. - es atcirtu un devos tālāk pa gaiteni.
- Tev jābūt pateicīgai man. - viņš man seko.
- Man nav jābūt pateicīgai Tev. - es izsmejoši saku un paveru citas durvis, tur ir tā pati tumšā istaba.
- Es tevi vakar atradu apmaldījušos un pēc tam nesu ar šitām rokām uz apli! - viņš protestē un parāda uz savām rokām.
- Es neprasīju Tev, lai Tu mani atrodi un aiznes uz apli. - es vienaldzīgi atbildēju un devos tālāk, šoreiz atvēru pretējās durvis. Un protams aiz tām bija tumša istaba.
- Beidz virināt tās sasodītās durvis, aiz tām visām ir tumsa! - viņš saķēra mani aiz rokām un ar kāju aizcirta durvis.
- Psihs. - es izspļāvu viņam sejā.
- Skarbi. - viņš nokāra galvu un rūgti iesmējās.
Es uz viņu biju dusmīga. Par ko? Es nezinu.
- Piedod. - es centos nokratīt viņa rokas, bet viņš mani pat netaisījās laist vaļā. - Tev viss labi? - es jautāju, kad viņš kādu laiku bija nolaidis galvu.
- Jā. - viņš beidzot pacēla galvu un viņa seju rotāja dīvains smīns, tas bija vel dīvaināks nekā iepriekš.
Es nedroši skatos viņam acīs. Viņa seja mainās. Tā pārmaiņas pēc kļūst nopietna. Viņš liecas man klāt un beidzot atlaiž rokas. Manas kājas ir kļuvušas smagas, un es nevaru pakustēties. Viss ko es varu ir stāvēt uz vietas un skatīties viņa acīs. Viņa acis pievēršas te pie manām lūpām, te acīm, kā arī es nevaru napalūrēt uz viņa lūpām, kas izskatās tik vilinošas. Viņš ir tikai viena centimetra attālumā un es aizveru acis. Es sajūtu viņa saraustīto elpu un mūsu lūpas saskaras. Tās saskaras vien uz īsu mirkli.
- Glorij... - es sadzirdu savu vārdu un momentāli visi mani spēki un savaldība atgriežas. Pāri Vulpa plecam es saskatu Ekjusu, kurš stāv ar no šoka paplestu muti. - Vulp? - viņš ar grūtībām izrunā drauga vārdu.
Es jūtu kā mani vaigi sāk krāsoties, un jo vairāk es apzinos kas tikko notika, jo stiprāk mani vaigi iekarst. Manas acis ir ieplestas un es skatos te uz Vulpu, te uz Ekjusu.
Kas tikko notika? Kāpēc es ļāvos? Tas ir nepareizi!
Vai tiešām?
Man galvā notika brutāla karadarbība. Viena puse bija par skūpstu un pilnībā atbalstīja to, bet savukārt otra kategoriski protestēja. Manas smadzenes sāka strauji uzkarst. Spiediens kļuva nepanesams.
- Vulp, kas notiek? - Ekjus sāka virzīties tuvāk. Vismaz man liekas, ka sāka nākt tuvāk, jo gar acīm sāka mesties melni plankumi. - Glorij? - viņš nedroši un pat bailīgi mani sauca. Viņš bija tuvu, bet balss likās tāla. Es sāku šūpoties, bet varbūt arī jau sen esmu sākusi, bet tikai tagad pamanīju. Mani ceļi ļodzās un es padodos un krītu. Es krītu... krītu... krītu.
Vai tas kādreiz beigsies.
Vai kritiens drīz beigsies?