Animalium

11. Baltie labirinti

- Kas notika? - kad mēs bijām kādu brīdi gājuši pa gaišo gaiteni Ekjus jautāja.
- Ova mani aizveda uz vienu istabu un... - man bija grūti izskaidrot kas notika.
- Ova tevi aizveda? - puisis nepārliecināti pārjautāja.
- Jā, viņai nepatīk... Lupusa viņai visu laiku brūk virsū. - es attaisnoju meiteni.
- Lupusa? - puisis sašutis jautā - viņa ir drusku riebīga, bet viņa nevienam pirkstu nepiedurs. - Mēs pagriežamies pa kreisi un dodamies garām sporta zālei.
- Tad Tu esi akls un naivs, un man nav jēgas Tev kaut ko stāstīt. - es apstājos.
- Es neesmu naivs. - viņš arī apstājas.
- Tu neredzi acīm redzamas lietas. - es pieklusinātā balsī saku. - nav brīnums, ka Lupusa grib ieņemt Tavu vietu. - es vel klusāk piebildu.
- Lupusa ir karstasinīga un visi to zin, neviens nepieļaus, ka viņa kļūst par vadoni. - viņš cenšas attaisnoties.
- Viņi zin, ka Tu noticēsi katram viņu vārdam, tāpēc tēlo enģelīšus Tavā klātbūtnē, bet kad Tu aizgriezies, viņu spārniņi krīt un izaug radziņi. - es viņam cenšos ieskaidrot, ko viņš pats ļoti labi zin.
- Kas Tu vispār esi, ka tā atļaujies runāt par maniem draugiem! - viņš sašutis kliedz, bet acis nekad nemāna, viņš vienmēr ir nojautis to, bet negrib atzīt.
- Novelc rozā brilles un tad parunāsim. - es viņam uzsitu pa plecu un taisos doties atpakaļ.
- Pieņemsim es Tev ticu, kas tālāk? - viņš, skatoties grīdā, uzsauc man.
- Tad izdari tā, lai viņi klausa arī mani. - es saku, bet tūlīt pat pati saraujos no saviem vārdiem. - Nē nevajag, vienkārši, izdari tā, lai viņi vairs neaiztiktu mani un Ovu. - es ātri izlaboju savus vārdus.
- Varbūt tieši Tu gribi ieņemt manu vietu? - viņa jautājums mani izsit no sliedēm.
- Viņi ņems katru dienu pa vienam bērnam, es nezinu kāpēc, bet viņi to darīs. - es beidzot nosaku un pazūdu gaitenī, kas ved gar ēdnīcu .
Nezinu cik ilgs laiks pagāja un kur es noklīdu. Visapkārt bija tikai baltas sienas, baltas durvis, kāpēc viņi taisīja visu tik simetrisku un vienkrāsainu? Beidzot es padodos un pāreju uz lēnu, gliemeža cienīgu soli. Es aplūkoju katru centimetru uz sienām un grīdām, bet nespēju atrast nevienu atšķirību, nevienu plaisiņu. Viss ir ideāli, pārāk ideāli. Interesanti, kur es atrodos. Drīzumā es sasniedzu pagriezienu pa labi, tur arī eju. Es atkal eju taisni un atkal pagrieziens pa labi. Mans ceļš turpinās taisni, taisni, taisni. Kad esmu nogājusi vel simts soļus es beidzot saskatu kaut ko atšķirīgu. Nevar būt! Vai tiešām es tiku atpakaļ uz apli?
Es paātrinu soli, bet kad esmu pavisam tuvu, es saprotu, tas nav mans aplis. Es eju arvien tuvāk un tuvāk. Aplī ir daudz cilvēku. Kad esmu soli no ieejas aplī, es apstājos. Tur ir daudz nepazīstamu bērnu, varbūt dažus esmu redzējusi ēdnīcā, varbūt šodien kādu pamanīju sporta zālē, bet neviens neizskatās pietiekami pazīstams. Visi kaut ko runā, bet es nedzirdu vārdus, es dzirdu tikai skaņas. Un te durvju izskatas vairāk kā manā aplī.
Beidzot es speru soli. Mana seja atduras pret neredzamu sienu. Sienu? Tur taču nav stikls?
Es atkāpjos un pieskaros sienai ar pirkstu. Tas ir vēss, atsvaidzinošs. Es drusku paklauvēju pa "sienu". Visi bērni turpina runāt, it kā es te nebūtu. Neviens nepaskatās uz šo pusi, neviens.
Es uzsitu pa "sienu" stiprāk, un pati saprotu, siena neveido nekādu skaņu, tā visu apslāpē.
- Vai esi apmaldījusies, darudzenīt? - pēkšņi sev aiz muguras sadzirdu pazīstamu, kaitinošu, puiša balsi. Pār manu ķermeni pārskriet vieglas trīsas. Ko, pie velna, viņš te dara?