Animalium

53. Nepadodies!

Es sēžu kādā istabā, gaiteņos. Precīzāk, noslēpumainajā kambarī, kur tiek atklāti noslēpumi, un atmaskoti noziedznieki.
Ha ha. Ko gan es cenšos apmānīt. Šī ir kārtējā gaiteņa istaba, vienīgais, kas te notiek, tas ir tas, ka te dažreiz parādās vairāk kā divi cilvēki. Šobrīd mēs te esam veseli trīs. Un mēs cenšamies saprast, ko gaidīt nākamajās pāris stundās, nākamajā dienā. Minējumi ir visai dažādi.
Es paspēju pavēstīt arī par to, ka manuprāt mums palika šādi dzīvot 5 dienas. Kautgan, kurš zin, kas tad notiks. Varbūt pēc 5 dienām mēs visi būsim miruši.
- Glorij. Tu nedrīksti aizmirst, ka mums ir vel viens zināms skaitlis. - Riks atgādina. - Un tu apgalvoji, ka tas nozīmē, to cik bērni izdzīvos.
- Tas ir tikai minējums. Mēs nevaram būt pārliecināti. Varbūt mums sūta netīšus skaitļus, lai jauktu galvu. - es garlaikoti saku. - Un lai dotu liekas cerības, ka mēs izdzīvosim.
- Turi galvu augstāk. Tu nedrīksti padoties. Ne tagad. - Riks cenšas mani uzmundrināt, bet tas nepalīdz. Mani spēki ir izzuduši. Man vairs nav spēka cīnīties. Tik tiešām, kāda jēga censties tikt laukā, ja mani tur neviens negaida?
- Beidz grauzt sevi. - Šoreiz ierunājās Narcissa. Viņa piegāja man tuvāk un satvēra manus plecus daudz ciešāk kā varēja gaidīt. - Tu nedrīksti padoties. Varbūt tas ir tieši tas, ko Viņi grib. Viņi jūt briesmas no tavas puses, tāpēc tu nedrīksti padoties. Tu esi vienīgā, kas var izglābt mūs. Varbūt ne visus, bet lielāko daļu... - meitene ir sacerējusi garu iedrošināšanas runu, bet liekas, ka viņa pati īsti netic savos vārdos.
- Tu pati tici savos vārdos? - es viņai tieši jautāju.
- Nav svarīgi kam es ticu... Ak Dievs viss ir tik grūti. - meitene nobola acis un beidzot atlaiž manus plecus. - Vienkārši, atrodi sev mērķi un turpini cīnīties.
- Kādu mērķi? - es vēroju meiteni.
- Tādu, kam tu varētu sekot no sirds.
- Tev pašai ir tāds?
- Kāda gan tev starpība. - meitene nogroza acis un cenšas izvairīties no turpmākās sarunas.
- Kāds ir tavs mērķis? - es neatlaižos, un turpinu sekot meitenei ar acīm.
- Atšujies, labi? Es tevi neaiztieku, tu - mani. - viņa ir nokaitināta.
- Tu mani aiztiki, tiešajā šo vārdu nozīmē, tāpēc es nelikšu tevi mierā, kamēr tu man neatbildēsi. - manī parādās vismaz kāda dzīvība.
- Liec MANI mierā. - meitene man uzbrēc virsū.
- Pateiksi savu mērķi, likšu mierā. - es turpinu viņu kaitināt. Es apzinos, ka tas var novest pie tā, ka man būs zila acs, bet iespējams tas ir tas, ko man vajag.
- TU VIENREIZ vari AIZVĒRT savu KAITINOŠO muti! - meitene draudīgi tuvojas man klāt.
- Nu izdari to vienkārši. - es nezinu, ko tieši lūdzu. Viena mana daļa grib, lai viņam man beidzot sadod pa muti, bet otra grib, lai viņa atbild uz manu jautājumu.
Narcisas acīs zaigo naids, to es redzu un jūtu. Viņas roka paceļas un jau ir gatava sist...
- Meitenes. Jums tas ir jāredz. - tikai tagad es atcerējos, ka telpā ir vel kāds. Riks.
Narcisas acis nodzies, un viņa, neko nesakot, dodas pie Rika. Tikai tagad saprotu, ka visu šo laiku biju aizturējusi elpu, un tā tiek lēnām izpūsta.
Es aizveru acis, mierīgi ieelpoju un izelpoju, un dodos pie galda.
Riks tur rokās pistoli.
- Kas notika? - es nopētu ieroci.
- Atceries, kad mēs tikai sākām izpētīt ieroci, tu teici, ka viena no patronām atšķiras. - viņš sāk skaidrot. Tik tiešām, kaut kas tamlīdzīgs bija, bet liekas, ka tas bija simts gadus atpakaļ. - Nu lūk. Šī ir tā patrona. - viņš tur pirkstos vienu no lodēm.
Es nopūšos un pasniedzu roku. Viņš ieliek mazo lodi man plaukstā. Es garlaikoti to aplūkoju, pārvelku ar pirkstu pāri lodes muguriņai. Tai kaut kas nav kā vajag. Es uzspiežu uz tās, un tā kā poga nospiežas. Pēkšņi telpā atskan pīkstiens. Tālāk nekas nenotik.
- Kas tas bija? - Narcissa nopēta mani un lodi man rokās.
- Tā ir atslēga. - es mierīgi atbildu.