Animalium

62.

Es atveru acis. Jūtos tik ļoti izgulējusies. Interesanti, kā es te tiku? Pēdējais ko atceros ir, kā mani pārņēma nogurums, mēs bijām gaiteņos pazuduši, mums bija divas dīvainas kastes.
Galva uz brīdi iesāpas, bet tas ātri pāriet. Es lēnām apsēžos. Šobrīd esmu kādā no gaiteņa istabām. Mums izdevās atrast zāli? Kur ir pārējie?
Durvis atveras.
Kā vilku piemin, tā vilks klāt. No kurienes šis teiciens?
Pa durvīm ienāk rudmatains puisis. Cik sen es viņu neesmu redzējusi? Kur viņš bija pazudis?
- Vulp? - es viņu pasaucu, bet viņš tikai stāv un pētoši vēro mani. - Tev viss labi? - es pieceļos kājās un lēnām viņam tuvojos.
- Jā. - viņš mierīgi atbild.
- Kur tu biji visu šo laiku? - es aizdomīgi nopētu viņu.
- Šur - tur. - viņš runā mierīgi un nosvērti, un turpina vērot mani ar dziļdomīgu skatienu.
- Kaut kas notika? - es beidzot jautāju. - Tu uzvedies dīvaini.
- Varbūt, varbūt. -
- Eu..? - es pamāju viņam acu priekšā ar roku. Viņš izskatās kā aizmidzis, bet nomodā, gluži kā... Tors. - Nāc, apsēdies. - es viņu maigi paņemu aiz rokas un cenšos pavadīt līdz gultai, bet viņš stāv un nepakustas ne par centimetru.
- Ko tu dari? - viņš nesaprotoši, bet uzjautrināti paskatās uz mani.
- Tu dīvaini uzvedies. - es atkārtoju.
- Es neesmu mazs bērns, Gab... Glorij! - viņš izrauj savu roku.
- Tu mani tikko nosauci par Gabrielu? - es jūtos sašutusi. Jau sen mani neviens tā nav saucis, un es joprojām nesaprotu no kurienes vispār uzradās šī dīvainība. Un no Vulpa es nekādi negaidīju šādu ņirgāšanos. - Kas pie velna ir Gabriela? - es iekliedzos, iespējams, drusku par skaļu.
- Gabriela? Es tevi nekad neesmu saucis par Garbrielu! Tu esi traka? - viņa acīs ir redzams nemiers, viņš uztraucas. Kaut kas notiek.
- Vulp, kas notiek? Kur ir pārējie? - es cenšos paiet viņam garām, bet viņš mani aši satver aiz rokas.
- Tev labāk nevajag tur iet. - viņš jau mierīgi nosaka.
- Kāpēc? - es jautājoši skatos uz viņu. Kāpēc es nedrīkstu tur iet? - Kur es esmu? -
- Gaiteņos. - puisis noignorē manu pirmo jautājumu.
- Es eju, lai kas tur notiktu, man ir jāiet. - es paziņoju un izraujos no viņa tvēriena. Viņš man neseko. Izejot gaitenī, es dodos uz to pusi, kur būtu jābūt zālei. Ja es nekļūdos, tad esmu tajā gaitenī, kur būtu jāguļ Kjū un jābūt kastēm. Man, par laimi, ir taisnība, jo es drīzumā atrodu zāles durvis, bet mani neiepriecina tas, ko es ieraugu atverot tās. Visi bērni ir sasēdušies aplī, pa vidu sēž pazīstams stāvs. Kjū. Visi pārējie godbijīgi viņu vēro, neviens man nepievērš uzmanību, līdz es neaizveru durvis. Tad visi skatieni pievēršas man.
- Nu tad beidzot mūsu augsti godātā vadone ir atgriezusies! Kā gulējās? - kāds izsmejoši nokliedzas.
- Ak nē, kā tu varēji tā pateikt, tas taču ir svētais miegs, kas ir nepieciešams mūsu princesei! - kāds cits nokliedzas ar tēlotu aizvainojumu. Visi sāk smieties. Izņemot Ekjusu, viņš mierīgi sēž un vēro mani.
Bet es palieku stāvam kā iemieta. Viņi turpina izkliegt visādus apvainojumus, veidojot dialogus savā starpā. Bet es nesaprotu, kas notiek.
- Vai man galu galā, kāds pateiks, kas notiek? Kjū? - es pārkliedzu visas balsis, tās pieklust.
- Nāc nu tuvāk Glorij, ko tu tur stāvi? - Kjū beidzot nosaka un aicina tuvāk.
Es paklausu un dodos tuvāk. Bērni drusku paretojas, tādejādi ielaižot mani aplī.
Es apsēžos, gaidot paskaidrojumus.
Tu zini, kas notiek, neizliecies par stulbu! Galvā atskan balss, bet es nesaprotu uz ko tā mērķē. No kurienes tā vispār parādījās?