Animalium

59.

- Man vajag palīdzību ar šiem. - es norādu uz nažiem kastē.
- Ko ar tiem jādara? - Riks nesaprot.
- Uz katra ir burts, man liekas, ka tie burti kaut ko veido, varbūt kodu, vārdus, brīdinājumu, nezinu. - es skaidroju.
- Un tu domā, ka mēs to varam atšifrēt? Tur var būt tūkstošiem kombināciju. - viņš protestē.
- Mums ir jāmēģina. - es neatlaižos. - Tu vari savākt dažus bērnus, kuri tavuprāt varētu palīdzēt. Viņiem tāpat nav ko darīt.
- Un ar ko sākt? - viņš piekāpjas.
- Centieties saprast, kādi tur ir burti, kādus vārdus var izveidot. - es paraustu plecus.
- Un tu ko darīsi? - viņš ar aizdomu pilnu skatienu mani nopēta.
- It kā man nebūtu ko darīt. - es viņam aši atmetu, bet ja tā nopietni, tad es vienkārši negribu to darīt. Man nepatīk tāda veida spēlītes.
- Nekā nebūs. Tu paliksi te un palīdzēsi atšifrēt šito. - viņš netaisās atkāpties.
- Nekā nebija. Es atradu ar ko nodarbināt visus. - es augstprātīgi nosaku un sakrustoju rokas uz krūtīm.
- Glorij. Tas nav godīgi. Kāpēc mums ir jāstrādā, bet tu vienkārši mums piemet problēmas. - mani izbrīna meitenes balss.
- Jūs visi to vien darat kā sūdzaties, ka jums nav ko darīt, tāpēc es jums atrodu darbu, lai jūs nedīktu. - es skaidroju. Man likās, ka meitene vienmēr ar mani būs vienisprāt, izskatās, ka es kļūdijos.
- Tu atrodi? Šitos visus šifrus mums dod Viņi, savukārt, tu mums tos uzvel. Mēs tev nekalpojam. - Ovas acīs iezaigojas dusmīgas uguntiņas. Tās mani iebiedē.
- Labi, nu tad vienkārši apsēžamies un neko nedaram vairs. Priekš kam? Tā pat mēs visi nosprāgsim šajā konsevu bundžā. - es uzkliedzu viņiem virsū un izeju no istabas, aizcērtot aiz sevis durvis.
Kāpēc viņi mani vaino? Es tikai cenšos izdarīt tā, lai viņiem būtu ko darīt.
Es ievelku elpu un dodos pa gaiteni. Var būt man sanāks sastapties ar kastes meklētājiem. Cerams viņiem paveicās, un viņi atrada, kaut ko jaunu.
Mana lēnā pastaiga ieved mani šī labirinta dzīlēs. Es pārstāju ievērot pagriezienus, pārstāju domāt, kur atrodos. Man vienkārši gribas pazust. Un kāpēc visi pēkšņi ir palikuši tik dusmīgi? No sākuma Nesa, tagad Ova. Kaut kas sāk iet greizi.
Es iegriežos kārtējā pagriezienā un apstājos. Manu ceļu aizšķērso kaste. Bet tā nav melna. Tā ir zaļa. Tai ir divi rokturi, tādi paši kā melnajām kastēm, bet šitā ir zaļa.
Un ko tas nozīmē?
- Jūs gribat paņirgāties? - es nokliedzos tukšajos gaiteņos. Par atbildi es sadzirdu soļu dipoņu, kas strauji tuvojās man. Es pacēlu galvu un sastapos ar Nesas nesaprotošo skatienu. Tad viņa nolaiž galvu un ierauga zaļo kasti.
- Zaļa? - viņa, it kā neticot savām acīm, pārjautā. Es tikai piekrītoši pamāju ar galvu un sakožu lūpas.
Drīzumā no stura iznāk puisis ar gaišiem matiem, tie ir gandrīz dzelteni, un meitene ar brūniem matiem. Viņi abi nes citu kasti, bet tā ir zila.
- Zila? - tagad ir mana kārta būt pārsteigtai.
- Viņi ko aprija varavīksni un tagad dirš raibas kastes? - brūnmatainā meitene nogurusi, bet dusmīga nokliedzas.
- Varavīksni? - es klusām pie sevis brīnos. - Dirš. -
- Tev kaut kas nepatīk? - viņa izaicinoši sāka nākt man klāt. Tajā laikā Narcissa un zeltmatainais puisis pētīja neparastās kastes.
- Tev ir interesants vārdu krājums. - es mierīgi atbildu un pasoļoju garām meitenei. Man ir jāapskatās jaunās kastes, un es galīgi negribu kašķēties ar kaut kādu meiteni, kura uzprasās uz kašķi.
Viņa tikai dusmīgi norūcas un pagriežas pret kastēm. - Jūs zīmējāt karti? - es pēc kāda brīža jautāju.
- Karti? - Narcissa uz mani paskatās ar izbrīnītu skatienu.
Izskatās, ka mēs šobrīd esam pilnīgā D...