Animalium

29. Gabriela II

Puiša skatiens man liek nomierināties.
- Mani sauc Gabriela, man ir 3 gadi... - un tagad es apjūku.
- Trīs gadi? - meitene uz mani paskatās ar tik dīvainu skatienu, un es par to pat nebrīnos. - Viņa mūs āzē. - viņa vel piebilst un pazūd tālāk aiz bērniem, un lielākā daļa bērnu seko viņai. Palika tikai pieci bērni, kas mani novēroja. Kāda mīlīgi tukla meitene ar skaistām lielām acīm un kupliem matiem, kas uz mani skatās tik bēdīgi, Ekjus, jeb zirgs, meitene ar pelēkiem matiem, kuras sejas izteiksmi pat nevar noteikt, garšs puisis ar brūniem matiem un izteikti zaļām, labvēlīgām acīm, bet šobrīd viņš izskatās šokēts un aizdomu pilns un īsa auguma apaļīgs zēns ar skruļļainiem matiem, viņš pēc izskata izskatās bērnišķīgi, bet sejas izteiksme ir pārlieku nopietna.
- Es... Es nesaprotu, kas notiek. Es atceros kaut ko par uzbrukumu, tad mani ievainoja, laikam. Man bija trīs gadi. Tās ir pēdējās atmiņas. - es sasprindzināju smadzenes, bet neliekas, ka tiešām tās bija pēdējās atmiņas. Tāda sajūta, ka ir vēl, bet tās ir it kā nobloķētas un neaizsniedzamas.
- Uzbrukums? - Ekjus pārjautāja.
- Jā. Man bija trīs gadi, tur bija daudz bērnu, un mēs gājām kādam uzbrukt, tikai tagad nevaru atcerēties. - es cenšos atcerēties, bet nekas nesanāk. Vajag laiku... Vajag laiku...
- Trīs gados uzbrukt kādam? - Ekjus to uzskata par absurdu, nav jābūt ģēnijam, lai to saprastu. Bet tas tik tiešām izklausās traki. Kaut kāda apmēram 15 gadīga meitene stāsta, ka viņai ir trīs gadi un viņa gāja uzbrukt kādam. Absurds.
- Jā tas neizklausās ticami, bet tādas ir manas atmiņas. - es nopūšos un padodos. Man vairs nav spēka aizstāvēties.
- Gabriel? - kāda svešāda balss mani uzrunā. Es pagriežos pret runātāju. Tā ir meitene ar pelēkiem matiem. - Tu neesi traka. - viņa pasaka un ātrā solī pazūd kaut kur pūlī.
- Kā viņu sauc? - es jautāju puisim.
- Lupusa. - puisis atbild un apsēžas uz grīdas, apslēpjot seju rokās.
- Vilks... Viņai piestāv. - es drusku pasmaidu, bet tūdaļ smaids pazūd.
- Kas es esmu? - apaļīgā meitene jautā aizsmakušā balsī. - Mani sauc Ova.
- Ova... Olas? - es šaubīgi jautāju pati sev, bet sāku apdomāties. Ova, vai viņi nevarēja drusku mainīt latīniskos nosaukumu? Oves. - Vai arī aita. - es pasaku.
- Ola vai aita. Jauki. - viņa nopūšas un taisās iet prom.
- Ova! Pagaidi. - es viņu pasaucu. Kaut kas man liek domāt, ka es viņu pazīstu, un nedrīkst viņu atstāt vienu. - Tu man patīc. Paliec. - es pasmaidu.
- Ja vēlies... - viņa šaubīgi saka, bet paliek un apsēžas gar sienu man blakus, tikai es sēžu uz krēsla.
- Auktors? Man pat ir bail iedomāties... - puisis šaubās.
- Atbildīgs. - es drusku vilcinos, bet sniedzu atbildi.
- Atbildīgs? - garais brūnmatainais puisis ar zaļajām acīm iespurdzās.
- Un kā tevi sauc, smukulīt? - es pasmīnu.
- Tu te nefiltrē ar mani. - puisis iesmejas.
- Es jau nefiltrēju tevi. - es iesmejos. - Tad jau es flirtēju ar tevi.
- Ak, nu jā. - viņš arī iesmejas, kā arī Ekjusam uz sejas parādās maziņš smaidiņš, un no Ovas sadzirdēju spurdzienu. - Es esmu Lariks.
- Heh, Tu esi lapegle.. es esmu vīlusies. - es zobojos.
- Lapegle? - viņš pārjautā.
- Jā. - es paķiķinu, bet tad kļūstu nopietna, kad pamanu kādu puisi, kas stāv attālāk, bet cītīgi vēro mani. - Kas viņš ir? - es norādīju uz rudu puisi, kas likās pazīstams, bet kāpēc?
- Vulps. - Ekjus, pagriezies un apskatījies, kur es norādīju, pateica.
- Vulps... Vulpes - es atbalsoju. - Lapsa. - es atskārtu, ka puisi es pazīstu. Es viņu pazīstu. Viktor? Ko Tu te dari?