Animalium

13. Sids ritms

- Lūdzu pasaki, ka Tu redzi to pašu, ko es. - es joprojām skatos baltajā sienā, cenšoties izprast - priekš kam? Kāda jēga? Es guļu?
- Ja Tu redzi tumsu tuneļa galā, tad jā, es redzu to pašu ko Tu. - Viņš iesmejas dīvaini biedējušajos smieklos.
- Te ir siena. Parasta, balta siena. Kāda no tā jēga? - es nesaprotu. Bet siena it kā pievelk un es taisos tai pieskarties.
- Aaammmm, neiesaku to darīt. - viņš cenša brīdināt, bet es neklausu.
Es pieskaros baltajai sienai iekšpus rāmja ar kreiso roku. Tā ir vēsa. Tad es pielieku otru roku pie sienas ārpus rāmja. Siena ne ar ko neatšķiras. Temperatūra, materiāls - viss ir identisks.
- Kāpēc es nedrīkstēju tai skarties? - es nesapratu. - Tā ne ar ko neatšķiras no pārējām sienām. - es joprojām neko nesaprotu.
- Nav svarīgi. - puiša smaids ir samazinājies, bet tas joprojām "rotā" puiša seju.
- Tās ir vienīgās tādas durvis? - es ziņkārīgi jautāju.
- Wow... - viņš novelk un skatās manī tik vērīgi. Man nekas cits neatliek kā tikai jautājoši paskatīties. - Tev ir skaists smaids, un acis, kad tās sāk spīdēt no ziņkāres, uzbudinājuma, dusmām. - viņš neatraujas, bet sāk liekties tuvāk. Es pakāpjos soli atpakaļ un atspiežot pret sienu. Puisis pakāpjas uz priekšu un turpina liekties man klāt, skatoties tieši acīs.
Es gribu kaut ko teikt, bet viņš pieliek man pie mutes savu plaukstu: - Neko nesaki. -  viņš čukstēja. - Nekad neaizmirsti smaidīt, un nekad nevienam netici, ko redzi, vai ko Tev saka šeit, mītnē.- viņš pieliecās man pie auss un čukstēja.
Mana elpa bija tik strauja, ka, likās, tā skan it visur, ka to var dzirdēt kilometra attālumā.
- Neuztraucies. - puisis iztaisnojās, un tagad puiša lūpas veidoja patīkamu, maigu smaidu.
- Kāpēc Tu nevari smaidīt šādi visu laiku? - es sapņaini noteicu, un tikai pēc brīža sapratu ko es samurgoju.
Puiša lūpas savilkās atkal kaitinošā smīnā.: - Tāda ir šīs sienas īpašība, cilvēks, kas tai pieskaras saka visu ko domā.
- Bet Tu nepieskāries, tātad Tu melo. - es sajuku.
- Nevienam nekad netici... - puisis atbalsoja savus vārdus.
- Es sapratu. - es teicu un devos tālāk pa gaiteni.
- Nē, Tu neko nesaprati! - puisis ātri panāk mani un saķer mani aiz rokas. - Man nevajag skarties, tai nolādētajai sienai, lai izteiktu savas domas. - viņš joprojām tur manu roku vienā rokā, bet otru pieliek pie mana vaiga.
Mans ķermenis vieglām notrīsēja, bet es turpināju skatīties šā neparedzamā puiša acīs. Viņa seja atkal sāka tuvoties manai, mana sirds paātrinājās un kaut kur galvā ieskanējās trauksmes sirēna, bet es nevarēju pakustēties.
- Kā man patīk Tavs sirds ritms, kad es tuvojos Tev klāt. Tas ir no uztraukuma? No bailēm? - viņš atkal iztaisnojas un iesmejas psihopātiskos smieklos - Vai arī.. Tu esi manī iemīlējusies? - viņš gardi nosaka un ieskatās man acīs.
Manī pamostas nicinājums un naids. Es sakožu zobus un iesitu puisim pļauku... atkal. Un tad es skrienu prom ko kājas nes.
- Paldies! - viņš kaut kur  man aiz muguras nokliedzas.
Es skrienu pa gaiteni. Krustojums. Un kur man tagad iet? Es aizveru acis un atmuguriski pagriežos pret sienu un atspiedusies noslīdu gar to. Kāpēc viss ir tik ļoti sapiņķerēts.
- Celies. - es vairāk un vairāk sliecos uz iespēju, ka viņš tik tiešām ir gaišreģis un teleports, un vel diez kas.
Es garlaikoti atveru acis un man priekšā ir izstiepta plauksta. Es to saķeru un tieku uzvilkta kājās.
- Vairāk nebēdz prom. - viņš apliek savu roku man ap vidukli un pagriež pa kreisi krustojumā. - Mēs drīz jau būsim klāt.
- Novāc roku. - es tik vārgi izdvešu, ka tas uz brīdi mani pārsteidz, bet kad mani ceļi sāk ļodzīties, es saprotu - man vajag gultu.
- Eu, Eu, Eu, Tu te neģībsti un nemirsti. - puisis cenšas jokot, bet mani locekļi atslābst un ja ne viņa rokas, es nokristu uz vietas.
Viņa stiprās rokas saņem mani līgaviņā un es jūtu kā viņš mani maigi nes. Vel brīdi es cīnos, lai galīgi neaizmigtu, bet drīzumā mani plakstiņi kļūst drausmīgi smagi un es ieslīgstu tumsā, miegā bez sapņiem.