Animalium

2. Iznīcini.

Es apjukusi sēžu uz ķebļa un kārtīgi apdomāju katru vārdu.
"Runāt" - iespējams viņš grib satikties. Nē, ne iespējams, bet viņš GRIB satikties!
"Pusdienas" - pēc pusdienām.
"Viens" - vienatnē.
"Svarīgi" - tam tik tiešām ir jābūt svarīgi un aizliegti, ja viņš izvēlas mazus atslēgvārdus, lai norunātu tikšanos, un viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka es piekritīšu. Es taču varu arī nepiekrist. Varu.. Bet es piekrītu, jau sen neesmu darījusi neko aizliegtu... Sen, ļoti sen.
"Iznīcināt" - vai tas ir domāts par lapiņu? Kāpēc tik maziem burtiem? Un kā man to izdarīt?
Saburzīt? - neder.
Saplēst? - jau labāk, bet tāpat nav laba doma, kur gan es izmestu papīrīšus?
Izplēst caurumus vārdu vietā? - tas var nostrādāt, ja es mazos izgriezumus noslēpšu kādā kaktā. Vai arī, var izmantot šķidrumu, lai sapludinātu vārdus! - tas var nostrādāt!
Kā tikai doma ir apstiprināta, es sāku plēst laukā aplīšus ap vārdiem.
Manā priekšā stāv mazi aplīši ar vārdiem, un es uzspļauju uz pirksta, un sāku berzēt pirmo papīrīti.
Sasodīts! Nekas nenotiek izņemot papīra saslapināšanu. Es sāku ņurcīt slapjo papīrīti sīkā bumbiņā. Kad manā priekšā nu jau ir piecas sīkas bumbiņas, es tās pēc kārtas cenšos atvērt, bet galu galā sabendēju galīgi. Tieši tas, ko es gribēju panākt!
Tagad man atlika izdomāt ko darīt ar lielo papīru.
Es sadzirdu durvju klaboņu un par strauju pielecu kājās.
- Viss kārtībā? - jautā pazīstama balss - Rutijs. Viņš ir viss labākais pavadonis, viņš vismaz kaut cik ar mani sarunājas.
- Jā, vienkārši Tu mani sabiedēji drusku. - es nepārliecināti iesmējos.
- Ko tad Tu tur tik ļoti noslēpumainu darīji? - Rutijs centās apskatīties man aiz muguras, bet es tikmēr saņurcīju atlikušo papīru un pabāzu aiz legingu gumijas
- Tikai aizdomājos. - es jau mierīgāk pasaku un jauki pasmaidu.
Rutijs mani aizdomīgi nopēta, bet beigu beigās pasmaida un pamāj uz durvju pusi, atgādinot par šodienas pārbaudi.
Es paklausīgi dodos durvju virzienā, bet pirms iziet no istabas vel pēdējo reizi palūkojos uz galdu. Tas izskatās tīrs.
- Tev tiešām viss labi? - Rutijs nepārliecināti iesmejas.
- Jā. - es pietiekami pārliecinoši nosaku un dodos pazīstamajā virzienā.
- Šodien Tev ir citur pārbaudes. - Rutijs apstādina mani un paņem aiz rokas.
Viens, divi, trīs, četri, pieci, seši.... divdesmit. Mēs tiekam lidz garam, baltam gaitenim. Te es esmu bijusi. Tikai dažas reizes, bet ne ar ko labu man šī vieta neasociējās
- Kāpēc? - es jautāju. Piecdesmit, piecdesmit-viens, piecdesmit-divi...
- Tā vajag. - Rutijs skarbi atbildēja, tas bija diezgan negaidīti, jo viņš parasti ir jauks. Piecdesmit-deviņi, sešdesmit. Mēs pagriezāmies sānu koridorā. Sešdesmit-viens, sešdesmit-divi, sešdesmit-trīs.... septiņdesmit, septiņdesmit-viens. Kārtējais pagrieziens. Mēs lēniem soļiem turpinām ceļu un es turpinu skaitīt soļus. Jā, tieši to es vienmēr daru - skaitu. Kāpēc? Jo man vajag kaut ko pēc kā orientēties, un tas palīdz.
Es skaitu katru soli, ko pavadu ārpus istabas. Es skaitu istabā sekundes, minūtes, stundas, jo man nekas cits neatliek.
- Piedod. - pēkšņi sargs nočukst.
- Koo? - es nepaspēju noreaģēt, kad sargs piespiež man pie mutes un deguna mitru lupatiņu un es momentāli iekrītu tumsā.