Animalium

61.

- Eee.. Paliekam tagad te. - es nosaku ar trīcošu balsi un aizeju pie sienas, kura mums aizšķērsoja ceļu.
- Un ko mēs te darīsim? - Narcissa aizkaitināta jautā.
- Atpūtīsimies. - es nosaku un palūkojos uz meiteni. Man vajag vairākas reizes samirkšķināt acis, lai beidzot nofokusētu skatienu. Kad tas notiek, es ieraugu, ka meitenei uz galvas parādās divi izaugumi kā kādam dzīvniekam. Tad es apskatu meiteni no galvas līdz kājām, mans skatiens apstājas pie meitenes jostasvietas. Es pamanu garu asti, kura aizkaitināti kuļ gaisu. Es pakratu galavu, it kā cenšoties aizdzīt redzēto. Kad atveru acis nākošo reizi, es ieraugu meiteni daudz tuvāk. Tagad viņai ir dīvains tērps. Tas ir melns un pieguļošs, liekas, ka tas pat spīd. Bikses un aukšdaļa ir savienotas, vaidojot vienotu apģērba gabalu.
Tagad es saprotu, ka tā nav Narcissa, tas ir radījums, ko ir atsūtījuši Viņi, lai mani iznīcinātu. Kamēr es uz brīdi novērsos, briesmīgais radījums jau bija pieliecies man tuvu klāt. Es varēju saskatīt ļano smīnu. No mutes lauzās ārā asi zobi, kas tuvojās manam kaklam ar milzīgu ātrumu, bet es biju ātrāka. Es atgrūdu radījumu, un centos aizrāpot cik tālu spēju.
Man sareiba galva, un es nokritu uz muguras.
Viņi ir mani sazāļojuši. Viņi grib, lai es mirstu, kā pēdējā gļēvule. Tā tas nebūs!
Tad man no nekurienes acu priekšā parādījās galva. Tai nebija ķermeņa. Acis bija melnas un tukšas, tās mani vēroja ar ziņkārību. Mute bija maza, bet man bija aizdomas, ka tai būs pietiekami daudz spēka, lai aprītu mani. Tad mute atvērās, no tās sāka līst laukā citas radības. Tās bija pavisam mazas, bet tās acumirklī apsēda manu nekustīgo ķermeņi. Tās uzsāka savu darbu, tās sāka mani ēst, tās grauza caurumus manā ķermenī un sāka darboties arī iekšpusē. Es sāku locīties sāpēs. No acīm izlauzās sāpju asaras. Es centos ar pēdējiem spēkiem aizdzīt sīkos radījumus no sevis, bet tie tik plūda laukā no briesmoņa mutes un sēdās man virsū.
Es iebļāvos vel pēdējo reizi un zaudēju samaņu... Viss, tās ir beigas. Viņi ir uzvarējuši. Es esmu zaudējusi.
Man priekšā ir tumsa, aizmugurē ir tumsa... Vai tā izskatās nāve? Vai visi nokļūst tādā melnā tuksnesī?
Tad kaut kas sāka mainīties. Tumsa sāka griezties, tā veidoja milzīgu virpuli, tā sūca mani iekšā vel dziļāk un dziļāk.
- Glorij, vai tagad tu esi laimīga? - atskanēja zema dobja balss. - Vai tu esi apmierināta? Tu izdarīji tik daudz briesmīgu lietu! Tu esi vainīga tik daudzos grēkos! Kā tev nav kauna vienkārši nomirt un aizbēgt no visiem? Tu pemeti viņus, lai viņi mokas, vaine. Tu esi egoiste! - balss turpina mani gremdēt. Tā izsaka apvainojumus, bet es nespēju atbildēt. Es gribu pateikt, kaut ko dzēlīgu, kaut ko, kas aizskars tumsu, bet ko gan es varu? ES ESMU MIRUSI!
Tad beidzot tumsa apstājas, un es nokrītu un atsitos pret kaut ko cietu. Pamats zem manis ir pietiekami stabils, tāpēc es pieceļos kājās. Viss apkārt paliek pelēcīgs. Manu acu priekšā viss mainās, līdz es jau stāvu balta gaiteņa vidū. Es esmu viena, bet es dzirdu sarunas.
- ...rienes tu parādījies?
- Vai .... svarīgi?
- ...zin..
- Tagad.... īgākas lietas.
Šīs balsis likās pazīstamas, bet man bija jādzird vel, man vajag vel. Es apgriežos riņķī. Tikai tagad saprotu, ka šis nav gaitenis, bet gan kaste. Es esmu baltā kastē. Pēkšņi kastes aukšdaļa atveras. Tur es ieraugu balsu īpašniekus. Rudmatainais puisis man uzsmaida savu savdabīgo smaidu. Es gribu atsmaidīt pretī, bet tas nevainagojas ar panākumiem. Ir tāda sajūta, ka mana seja ir pārakmeņojusies. Es to nevaru pakustināt. Pat mana mute vairs negrib vērties vaļā, it kā to kāds būtu aizšuvis ciet.
- Kāpēc... ā sliņķe? ...pamodinināt... - tad kastes aukšdaļā parādās vēl cita galva. Brūnmate skatās uz mani ar naidu, es viņai esmu pretīga. Kāpēc tas mani tik ļoti sāpina?
- ...mierā! - atskan cita balss, un vel viena galva parādās. Narcissa, viņa neskatās uz mani, viņa izvairās skatīties uz mani.
Ko es esmu izdarījusi? Es nedrīkstēju padoties. Man vajadzēja cītīties līdz pēdējam. Bet es atstāju viņus vienus...