Animalium

47. "Tu mūs pievīli, Gabriela"

Kad beidzot man izdodas izdzīt Riku un Narcissu, es varu apgulties. Izdzīt viņus nebija nemaz tik viegli. No sākuma viņi mani slavēja, tad sākās pārmetumi un tā tālāk, es pat īsti neklausījos, ko viņi man teica. Man galvenais bija viņus izdzīt, ko es arī izdarīju.
Kā tikai mana galva pieskārās spilvenam, un acu plakstiņi aizvērās ciet, es iegrimu dziļā miegā.
Kad beidzot pamodos, es jutos tik pilna ar enerģiju, es biju gatava gāzt kalnus un brist cauri upēm, bet diemžēl te ir tikai labirinti un baltas sienas.
Es piecēlos un devos laukā no istabas. Ātrā solī devos uz zāli, man gribējās padalīties ar visiem ar savu enerģiju. Bet no nekurienes gaiteņa galā parādijās Vulps. Viņa rudie mati tālumā izskatījās tik spilgti rudi, kā uguns. Likās it kā viņam deg galva. Viņš tuvojās un es sapratu, ka viņš tiešām deg. Uguns ātri izplatījās pa visu ķermeni. Es skrēju viņam klāt un kliedzu viņa vārdu, es saucu palīgā, bet neviens nenāca. Manas acis pildījās asarām. Viņš dega, uguns aprija viņa ķermeni, atstādams tikai apdegušu miesu, kas nelāgi oda. Es pat nepaspēju kaut ko izdarīt, kad viņš jau bija pilnībā nodedzis. Viss notika tik ātri, pārāk ātri. Es nespēju iedomāties, no kurienes te varēja rasties uguns.
Es joprojām sēdēju pie Vulpa nodegušajām atliekām. Manas asaras pilēja uz viņa melnās, nodegušās miesas, kur pēc idejas bija jābūt viņa galvai. Tas viss nevar būt reāli. Tā nemēdz būt. Kāpēc Viņiem ir jāatņem man Vulpu.
Pēkšņi es sajūtu aukstu roku uz pleca. Pat caur kreklu es jūtu tās ledaino aukstumu. Es lēnām griežu galvu un manu acu priekšā stāv Ekjus. Viņa acis ir tukšas, viņa seja un visa āda ir tik bāla kā gaiteņu sienas. Es nejauši uzlūkoju gaiteņa sienas un saprotu, ka tās vairs nav baltas, bet gan sarkanas. Tik sarkanas kā asinis. Tad es strauji pagriežu galvu atpakaļ un turpinu vērot puisi. Zem puiša acīm ir melni riņķi, it kā viņš nav gulējis veselu mūžību un pie reizes viņu kāds spīdzināja.
Es nenovēršos no viņa, un tad viņa zilganās lūpas sakustas. Viņš paver vaļā muti un atklāj melnus, sapuvušus zobus. Manas acis ieplešas un es aizsedzu savu, no šoka atvērušos, muti ar roku.
- K...kk..kas... - es nespēju izdabūt pār lūpām neko jēdzīgu.
Viņa lūpas sāk veidot vārdus, bet viņš neizdveš ne skaņas, bet tad viņš sāk čukstēt kaut ko neskaidru.
- Tu... - viņš klusu izdveš. - Tu esi vainīga... - manas acis ir pilnas ar asarām un es nesaprotu, ko Ekjus grib ar to pateikt, es noraidoši kratu ar galvu un nespēju izdvest ne vis mazāko skaņu. - Tu varēji viņu glābt... - viņš saspiež manu plecu tik nežēlīgi stipri, ka es apslāpēti novaidos. - Tu varējii mani glābt... - viņš turpina čukstēt, bet katrs vārds ir ar vien skaidrāks un skaidrāks. Tad no viņa acīm sāk tecēt asinis, viņa mute pildās ar asinīm. - Tu varēji glābt viņus visus. - viņš jau saka to pietiekami skaidri. Runājot asinis no viņa mutes uzšļakstās man uz sejas. - Tu varēji mūs glābt! - viņš jau izkliedz un atiet malā, un parāda uz bērniem, kas stāv aiz viņa. Tur es saskatu Ovu, kas vairs nav dzīvespriecīga, viņas skatiens vairs neuzmundrina. Viņas sejā es salasu nicinājumu un dusmas. Pārējie bērni stāv līdzās Ovai un skatās manī ar tādu pašu skatienu.
- Tu varēji glābt mani! - draudzene izkliedz tik skaļi, ka nodreb sienas, sarkanās, asiņainās sienas.
- K...kā? - es trīcu un nespēju mierīgi paelpot. Mani sāk kratīt drebuļi.
Tad es sajūtu rupju, sausu roku, kas apķeras ap manu plaukstas locītavu. Es drudžaini pagriežos un ieraugu, kā Vulpa apdegušais ķermenis sāk locīties. Viņa seja sāk pārveidoties un es drīz varu saskatīt kā kustas viņa apdegušās lūpas, skaņa sasniedz manas ausis krietni vēlāk.
- Tu esi vainīga. Tu esi nodevēja, Gabriel. Tu. Esi. Nodevēja. Tu pievīli mūs visus. - viņš saka, bet es tikai kratu galvu un pār maniem vaigiem tek karstas asaras.
- Nē. - es čukstu - Nē! - es iesaucos jau skaļāk - NĒ! - es jau kliedzu cik ir spēka. Es nespēju atbrīvot roku no tā briesmoņa tvēriena. Es to nespēju.
Es viņus nepievīlu. Es nevarēju. Tas ir tikai murgs, tikai slikts sapnis. Man ir jāatmostas. Bet es nemostos. Es nespēju pamosties. Un ja nu tas nav sapnis? Ja šī ir tā skarbā realitāte? Ko man darīt?
Es tikai drudžaini kratos un raustos, bet es nespēju pamosties. Man atliek tikai sēdēt un klausīties dusmīgajās bērnu balsīs, kas mani ienīst.
- Tu mūs pievīli, Gabriela. -
- Tu mūs nodevi, Gabriela. -
- Tu mūs neizglābi, Gabriela. -