Animalium

10. Solījums

Puiša vārdi un teorijas iesēdās, ieurbās man smadzenēs tik cieši, ka es vairs nespēju ne par ko citu domāt. Pat kad pienāca vakariņas, un jā es nenokavēju tās, brīnumi tomēr notiek! Neskatoties uz to, ka es biju izbadējusies kā vilks, es nevarēju sevī iestūķēt vairāk par dažiem sīkiem rīsu graudiem.
- Glorij, Tev jāpaēd. - Ova izrāva mani no pārdomām.
- Piedod, bet es nevaru, man pa galvu lidinās miljoniem domu, un es nespēju paēst. - es , lidinoties savās domās, nomurmināju.
- Glorija! - tagad cita balss mani izrāva pilnībā no pārdomām. Vulps. - Apetīte pazuda? Ar vienu sviestmaizi pietika? - viņš smīnēja un apsēdās man pretī.
- Kāpēc Tu man sāki uzdot tos jautājumus? - es nesapratu.
- Jo es zinu, ar ko Tu esi..piedod, kāpēc tevi turēja atsevišķi no mums. - viņš runāja tik viegli, bet drusku saminstinājās un pat atvainojās. Par ko?
- Piedod? Tu pat proti atvainoties? - tagad bija mana kārta zoboties.
- Nu protams es varēju pateikt TO vārdu no kura Tev uzmetas drebuļi. - puisis smīnēja ar tik nedabisku smīnu...
- Nevajag. Tu tomēr esi tīri ... Normāls? - es nebiju pārliecināta par vārdu "normāls", bet viņš tiešām nebija slikts.
- Normāls.. - viņš nepatikā saviebās. - nelieto šo vārdu manā klātbūtnē. - bet drīzumā viņa lūpas atkal savilkās dīvainajā smīnā.
- Labi. - es pasmaidu. Un viņš atkal nozūd tik pat ātri kā parādījās.
Es paskatījos uz savu porciju - atdzisuši rīsi, kotlete, kurai es pat nepieskāros, un sagriezts gurķis.
Pēkšņi man tomēr sagribējās ēst un es visu noriju tik ātri, ka Ovas sejas izteiksme kliegtiņ kliedza - Kādā veidā? Viņa ir traka? Ar ko es sapinos?
- Neskaties uz mani tā. - es nokaunējusies klusu sacīju
- Ejam, ātrāk! - viņa mani saķēra aiz rokas un izvilka no sola un vilka uz izejas pusi.
- Kur Tu mani velc? - es nesapratu, bet paklausīgi pielāgojas meitenes tempam.
- Viņiem tagad būs sanāksme, mums labāk nerādīties viņiem acīs. - meitene aizelsusies noteica, bet turpināja mani vilkt uz priekšu pa gaiteni. Viņa mani pavilka garām vienam pagriezienam un tad apstājās pie krustojuma.
- Bet kur mēs ejam? Vai precīzāk - skrienam? - es nesapratu.
- Uz drošu vietu. - viņa atbildēja un mēs pagriezāmies pa labi. Tas bija gaitenis, kas ne ar ko neatšķīrās no citiem - baltas sienas, pelēcīga grīda, baltas durvis, ik pēc pāris soļiem.
Tad meitene bija krietni palēninājusi soli un aizelsusies sēca, man bija vieglāk, kaut arī nekad iepriekš neesmu skrējusi. Meitene pavisam apstājās pie kādām durvīm, kas no pirmā acu uzmetiena ne ar ko neatšķīrās no citām durvīm, bet tās tomēr ar kaut ko izcēlās no citām.
- Kas te ir? - es ziņkārīgi jautāju, lēnām nomierinot elpošanas ritmu.
Meitene neatbildēja un pavēra durvis. Aiz tām bija parasta istaba - skapis, gulta, galds, dīvāns.
Skapis. Gulta. Galds. DĪVĀNS. Kāpēc man liekas ka tā ir slikta ideja te palikt?
- Eu, varbūt labāk nevajag te palikt... - es nedroši ieeju istabā un pamanu uz galda baltu lapu un zīmuli. Šis skats liekas tik ļoti pazīstams. It kā es te esmu jau bijusi iepriekš.
- Uzticies man, te Tev nekas ļauns nenotiks. - viņa mierīgi noteica un uzsita pa dīvānu sev blakus.
- Man šī vieta nepatīk. - es klusām protestēju. Laikam izklausījos kā mazs, kašķīgus bērns.
Bērns, bērni, Kāpēc? Kāpēc no visiem bērniem es?
Es esmu īpaša!
Tu biji paklausīga. Tu nodevi. Tu pievīli.
Kāpēc es? Kāpēc citi dzīvo normāli?
Tu - īpaša.
Kāpēc?
Mani ceļi sāka ļodzīties. Gar acīm metās tumšs.
- Glorij! Glor! Ja Tev tik ļoti nepatīk, mēs varam aiziet citur.. - kaut kur tālumā skanēja Ovas uztrauktā balss.
Es jutu, ka noraidoši kratu galvu. Ceļi sāk neizlēmīgi locīties un galu galā padodas. Es nokrītu uz aukstās gtīdas.
- Es gribu normālu dzīvi! Es gribu būt vismaz kā citi bērni šajā iestādē! - es sāku murmināt.
- Kas? - Ovas balss bija jau skaidrāka.
- Jūs nedrīkstat mani te turēt! Es negribu jums palīdzēt! - manas lūpas veidoja vārdus, kas likās sveši, bet tik pazīstami vienlaikus. - Drīz viss kļūs savādāk!
- Ko Tu murgo? - Ova bija man līdzās, es sajutu viņas roku uz sava pleca.
- Mēs ņemsim pa vienam! - es vel izkliedzu un it kā atgriezos savā ķermenī, sāku nevaldāmi elsot.
- Ko? - Ova drusku pavirzījās tālāk no manis.
- Es nezinu. Tā nebiju es. - man acīs sāka kāpt asaras.
- Jūs ņemsiet pa vienam? - viņa atbalsoja. - Ko tas nozīmē? - arī viņas krūtis sāka cilāties straujāk.
Man bija atbilde, bet tas satricinās viņu un sabiedēs vel vairāk.
- Viss mainīsies. - es noteicu un piecēlos kājās. - Mums jāiet pie Ekjusa.
Meitene piecēlās un piekrītoši pamāja ar galvu.
Mēs klusējot devāmies atpakaļ.
Nezinu vai pagāja ilgs laiks, vai nē, bet mēs ieskrējām aplī aizelsušās. Te bija astoņi cilvēki - visi no apļa.
- Glorij? Ova? Kur jūs, sasodīts, bijāt? Un kas notika? - Ekjus pieleca kājās.
- Man vajag ar tevi parunāt aci pret aci. - es ar ļāvu balsij izklausīties drebošākai, lai viņš piekristu.
- Runā te, visiem! - kad Ekjus bija jau piecēlies un pagājis dažus soļus uz priekšu, no apļa atskanēja Lupusas balss.
- Ekjus te ir galvenais, es pateikšu viņam, un ja viņš uzskatīs to par nepieciešamu, pateiks arī jums. - es uzšņācu meitenei.
- Tā te tās lietas neiet! - Lupusa noteica un piecēlās.
- Ekjus, lūdzu! - es ieskatījos puisim acīs. - Tas ir svarīgi un... - es nespēju atrast īstos vārdus.
- Labi, pagaidiet, jūs visi te, es parunāšu ar viņu. - Ekjus beidzot piekrita.